Sausserža saldā smarža. Nora RobertsaЧитать онлайн книгу.

      Pirmā nodaļa

      Pilsētas Centrālajā laukumā ziemas mēnesnīcas gaisma apspīdēja viesnīcas ēku, kas būvēta no veciem akmeņiem un ķieģeļiem. Sudrabainajos staros laistījās jaunie lieveņi un sētas mietiņi, un košais jumta vara segums mirdzēja. Šajā namā stiprā un laimīgā laulībā sadzīvoja jaunais un vecais, pagātne un tagadne.

      Šajā decembra naktī logi bija tumši un ēkas noslēpumi bija ēnās tīti. Tomēr jau pēc dažām nedēļām namam bija jākļūst par spožāko visā Būnsboro Galvenajā ielā.

      Ouens Montgomerijs sēdēja savā kravas automašīnā pie Centrālā laukuma luksofora un aplūkoja krāšņi izrotātos veikalus un dzīvojamos namus Galvenajā ielā. Visapkārt mirdzēja un zibsnīja gaismas rotājumi. Pa labi nama otrā stāva dzīvokli greznoja glīta egle. Topošās viesnīcas pārvaldnieces pagaidu mājvieta raksturoja viņas stilu – tas bija precīzs un elegants.

      Nākamā gada Ziemassvētkos Būnsboro viesnīca būs rotāta ar baltām spuldzītēm un egļu zariem. Houpa Boumonta izgreznos viesnīcas pārvaldnieces dzīvokli trešajā stāvā ar mazu, glītu eglīti.

      Ouens palūkojās pa kreisi. Eiverijai Makteivišai piederošā restorāna Vesta Pizzeria and Family Restaurant ielas puses terase bija izrotāta ar svētku spuldzītēm.

      Arī Eiverijas mājoklī, kur iepriekš dzīvoja Ouena brālis Bekets, bija redzama eglīte. Tomēr dzīvokļa logi bija tikpat tumši kā viesnīcā. Ouens zināja, ka Eiverija strādā, jo restorānā bija manāma rosība. Viņš pastiepa kaklu, tomēr neredzēja sievieti aiz restorāna letes.

      Kad luksoforā iedegās zaļā gaisma, Ouens nogriezās pa labi Svētā Pola ielā, pēc tam nogriezās pa kreisi, tad apturēja automašīnu stāvlaukumā aiz viesnīcas. Viņš sēdēja automašīnā un domāja. Varētu doties uz Vesta, apēst picas šķēli, iedzert alu un pakavēt Eiverijai laiku līdz restorāna slēgšanai. Pēc tam viņš varētu izstaigāt viesnīcu.

      Ouens sev atgādināja, ka pastaiga pa viesnīcu nav nepieciešama. Tomēr viņš visu dienu nebija iegriezies šajā ēkā, jo bija aizņemts ar citām Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma darba darīšanām. Viņš negribēja gaidīt līdz rītam, lai redzētu, ko dienas laikā paveikuši brāļi un strādnieki.

      Turklāt izskatījās, ka restorānā Vesta ir daudz darba, un līdz tā slēgšanai bija atlicis mazāk par pusstundu. Ouens bija gandrīz pārliecināts, ka Eiverija viņu nemestu laukā pēc darbalaika beigām. Drīzāk viņi kopā iedzertu alu.

      Tā bija vilinoša doma, tomēr Ouens nosprieda, ka jāaplūko viesnīca un tad jādodas mājās. Nākamajā dienā viņam bija jāierodas viesnīcā jau pulksten septiņos ar visiem darbarīkiem.

      Vīrietis izkāpa no automašīnas, ieelpoja vēso gaisu un paņēma atslēgas. Viņš bija tikpat gara auguma kā abi pārējie Montgomeriju ģimenes brāļi, bet ar noslieci uz kalsnumu. Ouens uzrāva plecus un gar akmens sienu devās uz ieejas durvīm.

      Visām Ouena atslēgām bija piešķirts noteikts krāsu kods. Brāļi to uzskatīja par sīkumainības izpausmi, bet viņam krāsu kods noderēja. Jau pēc mirkļa viņš iegāja ēkā.

      Ouens ieslēdza gaismu un apstājās, muļķīgi smaidīdams. Grīdu klāja rakstainas flīzes, kas bija pieskaņotas sienām ar paneļiem neuzkrītošā gaišā krāsā. Pateicoties Beketa trāpīgajam ierosinājumam, viena ķieģeļu siena bija atstāta bez apmetuma. Un māte uzstāja, ka pie griestiem jābūt lustrai. Tā nebija pārlieku smalka un tradicionāla, bet metāla detaļas bronzas krāsā un šaurie kupoli glīti iederējās virs flīzētās grīdas. Ouens palūkojās pa labi un ieraudzīja, ka foajē tualetes, kas bija izklātas ar kvalitatīvām flīzēm un aprīkotas ar izlietnēm no zaļa akmens, bija nokrāsotas.

      Viņš paņēma pierakstu kladi, atzīmēja turpmāk veicamos uzlabojumus un devās cauri akmens arkai pa kreisi. Arī tur skatienam pavērās neapmesta ķieģeļu siena – Beketam patiešām bija ķēriens. Plauktos pie veļas mazgātavas sienām valdīja pedantiska kārtība. Tas bija Houpas nopelns. Ar savu dzelzs gribu viņa izvilka Ouena brāli Raideru no mazgātavā ierīkotās darbistabas un ķērās pie kārtošanas.

      Ouens apstājās pie telpas, kas nākotnē kalpos par Houpas kabinetu, un redzēja, ka te pabijis Raiders. No steķiem un saplākšņa veidots galds, biezā, baltā mape jeb darbu Bībele, darbarīki, krāsas trauki. Šaubu nebija – drīz vien Houpa atkal izdzīs Raideru ārā.

      Viņš turpināja ceļu un apstājās, lai patīksminātos par plašo virtuvi. Šeit bija uzstādīti gaismas ķermeņi – liela dzelzs lampa virs darba zonas un tai līdzīgas, bet mazākas, pie katra loga. Koka skapīši, krēmkrāsas aksesuāri un gludais granīts bija pieskaņots spožajām nerūsējošā tērauda virtuves ierīcēm.

      Ouens atvēra ledusskapi un pasniedzās pēc alus pudeles. Viņš sev atgādināja, ka drīz jāsēžas pie stūres, tāpēc paņēma Pepsi. Tad nosprieda, ka virtuvē jāierīko žalūzijas un citi logu aizsegi.

      Viss bija gandrīz gatavs.

      Ouens devās uz viesu uzņemšanas telpu, pārlūkoja to un atkal plati pasmaidīja. Kamīna apšuvumu Raiders bija izgatavojis no veca, bieza koka dēļa, kas piestāvēja senajiem ķieģeļiem, no kuriem bija izmūrēts dziļais kamīns. Šobrīd telpa bija pilna ar brezentu, krāsu traukiem un darbarīkiem. Ouens veica vēl dažas piezīmes, šķērsoja arku un grasījās doties caur foajē uz topošo atpūtas telpu. Tad otrajā stāvā atskanēja soļi.

      Viņš šķērsoja nākamo arku, kas veda uz šauro gaiteni un kāpnēm. Ouens redzēja, ka Luters ir piestrādājis pie dzelzs margām. Viņš tās noglāstīja un devās augšup.

      – Atzīstu, margas ir brīnišķīgas. Raj, vai tur augšā esi tu?

      Spēji aizcirtās kādas durvis, un Ouens salēcās. Viņš samiedza mierīgās zilās acis un uzskrēja augšstāvā. Brāļi mēdza cits citu izjokot, un Ouens negrasījās dot viņiem ieganstu smieties.

      – Ūūūū! – viņš iesaucās tēlotās bailēs. – Tas taču spoks! Esmu ļoti nobijies!

      Ouens devās uz priekšu un ieraudzīja, ka Elizabetes un Dārsija numura durvis ir aizvērtas. Toties pretī esošā Titānijas un Oberona numura durvis bija atvērtas.

      “Ļoti smieklīgi,” viņš dusmīgi nodomāja.

      Ouens lēni virzījās uz durvju pusi, grasījās tās strauji atvērt, ielēkt istabā un izbiedēt to brāli, kurš centās viņu izjokot. Viņš uzlika plaukstu uz izgrebtā roktura, uzmanīgi pagrieza uz leju un pagrūda durvis.

      Tās neatvērās.

      – Liecies mierā, idiot! – Ouens nervozi iesmējās. Tad vienlaikus atsprāga istabas un abu terašu durvis, un viņam smiekli vairs nenāca.

      Vēsajā gaisā uzvēdīja sausserža aromāts, salds kā vasara.

      – Jēziņ!

      Ouens bija gandrīz pilnībā pieņēmis faktu, ka viesnīcā mīt spoks. Viņš tam gandrīz bija noticējis. Bija notikuši vairāki savādi atgadījumi, un Bekets nelokāmi apgalvoja, ka viesnīcā dzīvo spoks. Viņš tam bija devis Elizabetes vārdu, jo spoks deva priekšroku Elizabetes un Dārsija numuram.

      Tomēr šī bija Ouena pirmā tiešā un neapstrīdamā satikšanās ar neredzamo būtni.

      Viņš ar pavērtu muti skatījās, kā vannasistabas durvis aizcirtās, atvērās un atkal aizvērās.

      – Labi, skaidrs. Atvaino, ka iztraucēju. Es tikai gribēju…

      Durvis aizcirtās Ouena degungalā, bet viņš laikus paspēja atlēkt malā, lai negūtu traumu.

      – Nevajag tā darīt! Tu mani noteikti jau pazīsti. Es šeit ierodos gandrīz katru dienu.