Šampanietis brokastīs. Džūda DeveroЧитать онлайн книгу.
Prologs
Džērids Montgomerijs Kingslijs
– Viņa atbrauks piektdien, – Džērids atbildēja uz sava vectēva Keileba jautājumu. – Es došos projām pirms tam; labāk būs, ja vispār šeit nerādīšos, kamēr viņa uzturēsies Nantaketā. Sarunāšu kādu, kas sagaidīs viņu prāmju piestātnē. To var izdarīt Vess, jo palika man parādā par garāžas plānu uzrasēšanu. – Džērids pārlaida plaukstu sejai. – Ja neviena sagaidītāja nebūs, meitene droši vien uz neatgriešanos aizklīdīs tumšās alejās. Vai arī viņu aizvilinās projām kāds rēgains tēls.
– Tev vienmēr piemitusi pārlieku spilgta iztēle, – Keilebs piezīmēja. – Bet varbūt šobrīd tu varētu to iegrožot un pārmaiņas pēc izturēties laipnāk? Varbūt tavas paaudzes cilvēkiem laipnība skaitās sen novecojusi greznība?
– Laipnība? – Džērids ar pūlēm apvaldīja dusmas. – Šī sieviete uz veselu gadu pievāks sev manu māju un izdzīvos mani laukā! Manu māju. Un kāpēc? Tikai tāpēc, ka bērnībā viņai esot piemitušas spējas saskatīt rēgus. Tā, lūk. Māju man konfiscē, jo tagad, jau pieaugusi, viņa varbūt saskata vēl kaut ko citu pārējiem neredzamu. – Runātāja tonis nepārprotami pauda riebumu.
– Viss ir daudz sarežģītāk, un tu to zini, – vectēvs rāmi noteica.
– Pareizi, nav taču iespējams izmest no prāta visus noslēpumus, vai ne? Pirmkārt, to, ka šīs meitenes māte Viktorija jau divdesmit gadu slepus no savas meitas apmeklē mūsu salu. Nemaz nepieminot Lielo Kingsliju Noslēpumu. Divsimt gadu neatbildēts jautājums, kas nomoka mūsu ģimeni jau…
– Divsimt divus gadus.
– Ko?
– Noslēpums nav atklāts divsimt divus gadus.
– Skaidrs. – Džērids nopūties apsēdās vienā no vecajiem krēsliem mājā, kas piederēja viņa ģimenei kopš tās uzcelšanas tūkstoš astoņi simti piektajā gadā. – Noslēpums gaida atrisinājumu divsimt divus gadus, bet neizprotamā kārtā dažs labs cer, ka to izdibinās šī svešiniece.
Salicis rokas aiz muguras, Keilebs stāvēja pie loga un lūkojās laukā. Vasara tikko bija sākusies, bet satiksme jau kļuva aizvien intensīvāka. Drīz vien arī šajā klusajā ieliņā automašīnas stumsies uz priekšu spārns pie spārna. – Varbūt noslēpums nav atklāts tāpēc, ka neviens īsti nav ķēries tam klāt. Nav papūlējies uzmeklēt… viņu.
Uz mirkli Džērids pievēra acis. Pēc vectēva māsas Edijas nāves bija vajadzīgs krietns laiks, lai izprastu viņas savādo testamentu, kas vēstīja, ka jaunai sievietei, vārdā Eliksāndra Medsena, vesels gads jāpavada Kingsliju ģimenes mājā, kur tā vienīgo reizi uzturējusies četru gadu vecumā. Šajā laikā viņai jāmēģina atklāt seno noslēpumu – tas ir, ja vien jaunkundze vēlēsies to darīt. Krustmātes Edijas testaments nepārprotami pauda – ja viņa nevēlas neko pētīt, tā noteikti nav spiesta lieta. Lai tad šī Medsena burā, vēro vaļus vai nododas tūkstošiem citu izklaižu, ko nantaketieši piedāvā neskaitāmajiem tūristiem, kas ik vasaru okupē viņu salu.
Džērids pieciestu, ja runa būtu tikai par ģimenes noslēpumu, tomēr bija par daudz prasīts, lai viņš slēpj un noklusē būtiskus faktus un notikumus citu cilvēku dzīvē. Jau tagad bija skaidrs, ka nāksies vai prātā jukt, mēģinot visvisādi izlocīties, lai tikai šī jaunā sieviete neuzzina, ka viņas māte Viktorija Medsena ik vasaru vienu mēnesi ir pavadījusi krustmātes Edijas namā, lai vāktu materiālus saviem vēsturiskajiem romāniem, kas pastāvīgi iekļuva dižpārdokļu sarakstos. Džērids dziļi ievilka elpu. “Varbūt derētu mainīt kursu?”
– Es nesaprotu, kāpēc šis uzdevums jāuztic cilvēkam no malas. Salā nav iespējams izšaut harpūnu, netrāpot kādam, kura ģimene šeit dzīvojusi gadsimtiem ilgi. Ja pētījumus veiktu viens no mūsējiem, meitenei nevajadzētu triekties šurp. Tādējādi tiktu atklāta senā mistērija, bet ne cītīgi glabātie Viktorijas noslēpumi.
Vectēva skatiens piespieda viņu apklust. Viss bija pateikts jau sen.
– Tavs viedoklis man ir skaidrs, – Džērids atsāka. – Viens gads, un punkts. Pēc tam meitene aizbrauc un viss atgriežas normālās sliedēs. Es atgūstu ģimenes māju un savu ierasto dzīvi.
– Bet mēs varbūt uzzināsim, kas notika ar Valentīnu, – Keilebs klusi noteica.
“Nudien kaitinoši, ka es vai kūsāju dusmās, bet vectēvs saglabā vēsu prātu. Tomēr es zinu, kā izlīdzināt šo pārsvaru,” Džērids prātoja. – Tad pastāsti vēlreiz, kālab mīļā krustmāmiņa Edija pati nemeklēja tavu dārgo Valentīnu!
Jau tūdaļ vectēva izskatīgā seja satumsa kā okeāns vētrā. Pleci atliecās, krūtis izriezās. – Gļēvulība! – viņš ieaurojās balsī, kas savulaik iedzina bijāšanu visai kuģa komandai. Savukārt Džērids, kopš bērnības pieradis pie vectēva dusmu izvirdumiem, ne aci nepamirkšķināja. – Tīrā gļēvulība! Edeleida baidījās no tā, kas varētu notikt, ja viņa patiešām uzzinātu patiesību.
– Proti, tad viņas iemīļotais rēgs varētu izgaist un pamest viņu vienu šajā vecajā, lielajā namā. – Džērids saviebās. – Ļaudis Ediju uzskatīja par turīgu vecmeitu, kas mantojusi “Kingslija ziepju” sapelnīto bagātību. Ziepju nauda sen izsīkusi, bet tu, krustmāte Edija un Viktorija kopīgiem spēkiem atradāt iespēju savilkt galus kopā un uzturēt šo namu, vai nav tiesa? Fakts, ka tas panākts, pieļaujot mūsu senču netīrās veļas mazgāšanu pasaules priekšā, šķiet, uztrauc tikai mani.
Vectēvs atkal palūkojās laukā pa logu. – Tu esi vēl neciešamāks par savu tēvu. Tevī nav ne kripatas cieņas pret vecākiem ģimenes locekļiem. Tev jāzina, ka es biju Edeleidas padomdevējs, kad viņa rakstīja savu testamentu.
– Protams, un viss tika nokārtots, pat nepavaicājot manu viedokli.
– Mēs tāpat zinājām, ka tu nepiekritīsi. Kāpēc lieki tērēt laiku? – Nesagaidījis atbildi, vectēvs pagriezās pret Džēridu.
– Kāpēc tu smaidi?
– Tu ceri, ka to meiteni savaldzinās Kingsliju rēga romantiskais stāsts, vai ne? Tāds ir tavs plāns.
– Nepavisam! Viņa taču zina, ka eksistē tā vispasaules būšana, kas… pag, kā to sauca?
– Kāpēc tu prasi man? Manas domas neviens nevaicā.
– Zirnekļi… nē, aplam. Pareizi, tīkls. Viņa var pameklēt tīklā.
– Tavai zināšanai, arī man internets nav sveša lieta, un es varu droši apgalvot, ka tevis meklētā Valentīna Montgomerija tur nav atrodama.
– Tas viss bija tik sen.
Džērids piecēlās un piegāja pie loga, lai nostātos līdzās vectēvam un pavērotu tūristus, kas pamazām sāka ierasties salā un atšķīrās no nantaketiešiem kā vaļi no delfīniem. Bija uzjautrinoši vērot tūristes, kas augstpapēžu kurpēs klupdamas gāja pa bruģakmeņiem.
– Kā gan meitene paveiks to, kas nav izdevies mums? – Džērids klusi pavaicāja.
– Nezinu, bet nojaušu.
No pieredzes Džērids zināja, kad vectēvs melo vai kaut ko noklusē. Iemeslu, kālab Eliksas Medsenas rīcībā uz veselu gadu nonāk Kingsliju nams, bija krietni vairāk par vienu, bet Keilebs tos paturēja pie sevis. Bija skaidrs, ka Džērids nekad neuzzinās visu līdz pēdējam, iekams vectēvs nebūs gatavs par to runāt.
Tomēr Džērids vēl negrasījās padoties. – Ir šis tas, ko tu par viņu nezini.
– Tad pastāsti!
– Pagājušajā nedēļā es runāju ar viņas tēvu, kurš pateica, ka šobrīd viņa meitai neklājoties īpaši spoži.
– Un kāds tam iemesls?
– Viņa bija saderinājusies un grasījās precēties vai tamlīdzīgi, tomēr nesen šīs attiecības izjuka.
– Tad jau viņai te patiks, – vectēvs bilda. – Eliksas māte vienmēr ir mīlējusi šo salu.
– Vai tā pati māte, par kuras ikvasaras uzturēšanos Nantaketā meita pat nenojauš? – Ar pūlēm valdīdams dusmas, Džērids atmeta ar roku. – Aizmirsti to. Meitene ir izšķīrusies ar savu puisi vai saderināto, skaidri