Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams DžonsonsЧитать онлайн книгу.
negribēja novērst no viņa skatienu.
Kapteinis kārtējo reizi pagāja garām Čundo. Uz vecā vīra apsārtušās ādas melnie tetovējumi izskatījās kliedzoši.
– Trīs mēneši, – viņš teica. – Trīs mēneši uz kuģa, un tu pat neproti izlikties par zvejnieku. Simtiem reižu tu esi redzējis, kā mēs iztukšojam tīklu uz klāja. Vai tad tu neēd no tiem pašiem šķīvjiem kā mēs un nekakā tajā pašā spainī?
Padotie vēroja kapteini aizsoļojam līdz priekšgalam. Kad viņš atgriezās, palīgi meta izlikšanos pie malas. Arī stūrmanis iznāca no stūres mājas.
– Tu sēdi tilpnē ar savām austiņām, grozi pogas un cauru nakti klabini uz rakstāmmašīnas. Kad tu uzkāpi uz borta, man teica, ka esi trenējies tekvondo un protot nogalināt cilvēku. Biju cerējis, ka izšķirošajā brīdī tu parādīsi savu spēku. Bet kas tu par izlūkdienesta virsnieku, ja pat nespēj izlikties par muļķa zemnieku, tādu kā mēs?
– Es neesmu no izlūkdienesta, – Čundo taisnojās. – Mani tikai nosūtīja mācīties valodu skolā.
Bet kapteinis viņā neklausījās. – Otrais palīgs izdarīja aplamību, taču viņš vismaz rīkojās. Viņš mūs aizstāvēja, nevis iegrūda briesmās. Bet tu? Tu stāvēji kā sālsstabs. Un tas mums var nozīmēt beigas.
Pirmais palīgs dzīrās kaut ko sacīt, taču kapteinis pazibināja uz viņu niknu skatienu.
– Tu varēji izlikties par žurnālistu, kas sadomājis rakstīt par nabaga zvejniekiem. Tu varēji stāstīt, ka esi no Kima Irsena universitātes un pēti garneles. Tas virsnieks tev netaisījās par draugu. Viņam par tev vispār nospļauties. – Kapteinis norādīja uz krasta pusi. – Un tie tur ir vēl ļaunāki, – viņš izmeta. – Viņiem cilvēki nenozīmē neko, pilnīgi neko. – Čundo nesatricināmi vērās kapteinim acīs, un kapteinis turpināja: – Vai tu apjēdz? – Čundo pamāja. – Tad atkārto.
– Cilvēki viņiem neko nenozīmē, – Čundo sacīja.
– Tieši tā, – kapteinis attrauca. – Tur vienīgā nozīme būs tam, cik noderīgs viņiem būs mūsu stāsts. Kad mums taujās, kur palicis mūsu karogs un portreti, ko tu viņiem atbildēsi?
– Es nezinu, – Čundo atteica.
Kapteinis pagriezās pret mašīnistu.
Tas ierunājās:
– Izcēlās vēl viens ugunsgrēks, šoreiz stūres mājā, un portreti mums par lielu nožēlu sadega. Mēs varam pielaist uguni un, kad viss apkārt izskatīsies pietiekami apsvilis, noslāpēt liesmas ar ugunsdzēšamo aparātu. Kad ieiesim ostā, kuģim vajadzētu vēl kūpēt.
– Labi, labi, – kapteinis paslavēja un pajautāja mašīnistam, kāda bijusi viņa loma.
– Mēģinot glābt portretus, es apdedzināju rokas.
– Kas izraisīja ugunsgrēku? – taujāja kapteinis. – Lēta ķīniešu degviela, – minēja otrais palīgs.
– Labi, – kapteinis atzina.
– Speciāli piesārņota Dienvidkorejas degviela, – ierosināja pirmais palīgs.
– Vēl labāk, – kapteinis sacīja.
– Un es nosvilināju sev matus, pūloties glābt karogu, – iejaucās stūrmanis.
– Un tu, trešais palīg? – kapteinis prašņāja. – Kāda bija tava loma ugunsgrēka dzēšanā?
Čundo mirkli padomāja.
– Ē-ē-mm… Sacīsim, es lēju ūdeni no spaiņiem.
Kapteinis uzmeta viņam pretīguma pilnu skatienu. Pacēlis no klāja kurpi, viņš aplūkoja zaļi dzelteno krāsojumu ar Brazīlijas nacionālo emblēmu romba veidā.
– Apavus mēs nekādi nevarēsim izskaidrot, – viņš noteica un aizmeta kurpi pāri bortam. Pacēlis citu kurpi, baltu ar sudrabotu švīku, arī to viņš aizlidināja pāri bortam.
– Pieticīgu zvejnieku komanda savā kuģī peldēja bagātīgajos Ziemeļkorejas ūdeņos, ar saviem pūliņiem spēcinot visdemokrātiskāko nāciju pasaulē. Noguruši un jau sen pārpildījuši revolucionārās normas, viņi zināja, ka tuvojas Diženā Vadoņa Kima Irsena dzimšanas diena un augstas amatpersonas no visas pasaules ieradīsies izrādīt viņam cieņu.
Pirmais palīgs atrada noglabāto apavu pāri un, dziļi, mokpilni nopūties, iesvieda to jūrā.
– Kā gan šie pieticīgie zvejnieki varētu godināt savu Dižo Vadoni? – viņš turpināja kapteiņa stāstu. – Viņi izlēma nozvejot gardas Ziemeļkorejas garneles, kuras apskauž visa pasaule.
Stūrmanis iespēra kādu apavu jūrā. – Slavinādamas Dižo Vadoni, garneles pašas labprātīgi lēca no okeāna zvejas tīklos.
Mašīnists sāka stumt apavu kaudzes pāri bortam. – Bet tur miglā kā gļēvuļi slēpās amerikāņi, – viņš turpināja, – milzu kuģī, kas nopirkts par kapitālisma asinsnaudu.
Otrais palīgs uz mirkli aizvēra acis, pēc tam noāva kurpes un palika stāvam zeķēs. Skatiens vēstīja, ka tobrīd ar viņu notiek visbriesmīgākais, kas vien iedomājams. Tad apavi izslīdēja viņam no rokām un iekrita ūdenī. Viņš izlikās raugāmies tālumā, apvārsnī, lai neviens neredzētu viņa seju.
Kapteinis pievērsās Čundo. – Un kādu lomu spēlēji tu, pilsoni, šajā stāstā par atklāto imperiālisma agresiju?
– Es biju visa notiekošā liecinieks, – Čundo sacīja. – Jaunais otrais palīgs ir pārlieku kautrīgs un nestāsta par savu drošsirdību, bet es to redzēju. Es visu redzēju! Kā amerikāņi sarīkoja negaidītu, zaglīgu uzbrukumu, uzkāpa uz mūsu kuģa, kā Dienvidkorejas virsnieks vadāja amerikāņus apkārt kā suņus ķēdē. Es redzēju, kā viņi apvaino mūsu valsti un maršē apkārt ar mūsu karogu. Un brīdī, kad iebrucēji aizskāra mūsu Vadoņu portretus, otrais palīgs patiesas pašuzupurēšanās garā zibens ātrumā izvilka nazi un stājās pretī veselam vadam amerikāņu cūku. Pēc dažiem mirkļiem amerikāņi jau atkāpās, glābdami dzīvību. Tik liela bija otrā palīga drosme un revolucionārā dedzība.
Kapteinis pienāca pie Čundo un uzsita viņam ar plaukstu pa muguru. Drīz vien jūrā nonāca visi Nike apavi, izņemot dažus. Viss nakts vākums nozuda jūrā dažu minūšu laikā. Pēc tam kapteinis lika atnest ugunsdzēšamo aparātu.
Mašīnists pienesa to pie borta, un visi vēroja cilindru iekrītam ūdenī ar sprauslu pa priekšu. Sarkanajiem sāniem nozibot, aparāts iegrima dzelmē. Pēc tam pienāca laiks izmest glābšanas laivu. To uzcēla uz reliņiem un vēl pēdējo reizi aplūkoja pēcpusdienas saules dzeltenajos staros. Kad pirmais palīgs piegāja to pārgrūst pāri, kapteinis viņu atturēja.
– Uzgaidiet! – kapteinis uzsauca un brīdi sakopoja drosmi. – Vismaz apskatīsim, kā tas darbojas.
Viņš pavilka sarkano rokturi, un, kā solīts, laiva ar blīkšķi atvērās, iekams nokrita ūdenī. Tā bija jauna, tīra dubultriņķa laiva ar telti, kurā patverties no sliktiem laika apstākļiem, pietiekami liela, lai uzņemtu visu apkalpi. Tās galā mirgoja sarkana lampiņa. Visi vēroja, kā glābšanas laiva aizpeld jūrā bez viņiem.
Līdz pēcpusdienai, kad kuģis iegāja Kindžji ostā, Čundo gulēja. Visa apkalpe piesprauda sarkanās partijas nozīmītes. Piestātnē to jau gaidīja liela cilvēku grupa – vairāki karavīri, jūrniecības ministrs no Čhondžinas, daži vietējie partijas darbinieki un reportieris no vietējās Rodong Sinmun – “Strādnieku Avīzes” – biroja7.
Oficiālais Ziemeļkorejas valsts varas un partijas laikraksts.