Lavandas rīts. Džūda DeveroЧитать онлайн книгу.
tle>
Prologs
– Helēna? – jautāja balss klausulē. – Helēna Oldridža?
Ja kāds Helēnai būtu vaicājis, vai viņa pēc tik ilga laika pazīs Edilīnas Hārkortas balsi, viņa atbildētu noliedzoši. Tomēr viņa balsi pazina. Šo eleganto, patricieša cienīgo toni viņa bija dzirdējusi tikai dažas reizes, bet katra no tām izrādījās nozīmīga. Tā kā zvanītāja bija tik godājama, Helēna neaizrādīja, ka viņas uzvārds pēc laulībām ir Konora.
– Edi jaunkundze? Vai tā esat jūs?
– Tev ir izcila atmiņa.
Helēna labi atcerējās šo sievieti – garš, slaids augums, nevainojama stāja, katrs tumšais mats savā vietā. Viņa vienmēr nēsāja kvalitatīvu apģērbu, kas bija modē neatkarīgi no laika. Edi varētu būt ap deviņdesmit – tikpat, cik Helēnas tēvam Deividam.
– Man ir labi gēni, – Helēna atbildēja un uzreiz vēlējās, kaut nebūtu to pateikusi.
Viņas tēvs savulaik bija saderinājies ar Edi, bet apprecēja Helēnas māti Mēriju Alisi Velšu, un Edi to atklāja, kad atgriezās no Otrā pasaules kara. Šis skumjais notikums atstāja uz Edi jaunkundzi tik spēcīgu iespaidu, ka viņa atdeva lielo, seno namu – dzimtas īpašumu vairāku paaudžu garumā – savam nekam nederīgajam brālim, pameta pilsētu, kas bija nosaukta viņas priekšteces vārdā, un tā arī neapprecējās. Vēl tagad daži vecākie Edilīnas iemītnieki mēdza runāt par Lielo traģēdiju un joprojām izturējās vēsi pret Helēnas māti. Deivida un Mērijas Alises precību rezultātā Hārkortu dzimta, kuras dibinātāji bija uzcēluši šo pilsētu, aprāvās. Tā kā Edilīna Virdžīnijas pavalstī atradās tik tuvu koloniālajai Viljamsburgai, šis trieciens pilsētniekiem bija smags – dzimta izsīkusi, tātad vairs nebūs tiešo pēcteču cilvēkiem, kuri savulaik uzturējušies Džordža Vašingtona un Tomasa Džefersona sabiedrībā.
– Jā, tev ir labi gēni, – Edi jaunkundze bez vilcināšanās piekrita. – Un es vērtēju tavas spējas tik augstu, ka esmu nolēmusi lūgt tev palīdzību.
– Palīdzību? – Helēna piesardzīgi pārjautāja.
Visu mūžu viņa bija uzklausījusi stāstus par nesaskaņām un dusmām, kuras izraisīja Helēnas tēva izvēle. Par to apkārtējie sarunājās čukstus, tomēr Helēna bija zinātkārs cilvēks. Viņa sēdēja mauriņa malā, spēlējās ar lellēm un klausījās.
– Jā, dārgā, palīdzību, – Edi jaunkundze atbildēja audzinošā tonī, kas lika Helēnai nosarkt. – Es tev nelūgšu izcept simt cepumu baznīcas draudzes piknikam, par to vari neuztraukties.
– Es neuztraucos… – Helēna iesāka, bet aprāvās.
Viņa stāvēja pie virtuves izlietnes un skatījās, kā viņas vīrs Džeimss pie mājas pūlas salikt jauno putnu barotavu. To redzot, viņa jau tūkstošo reizi nodomāja, ka vīriešiem būtu jāaizliedz doties pensijā. Džeimss, bez šaubām, atgriezīsies mājā dusmīgs, un Helēnai būs jānoklausās runa par putnu barotavām. Savulaik viņš uzraudzīja vairākus simtus darbinieku dažādos štatos, bet tagad varēja izrīkot vienīgi sievu un pieaugušo dēlu. Helēna ne reizi vien bija devusies meklēt Ljūku un lūgusi iespēju pavadīt pēcpusdienu kopā ar viņu. Ljūks viņai ikreiz uzmeta uzjautrinātu skatienu un lika ravēt nezāles.
– Labi, – Helēna turpināja. – Kā varu jums palīdzēt?
Ar šo sievieti viņa nebija sarunājusies divdesmit gadu, bet tas nebija būtiski.
– Uzzināju, ka man atlicis dzīvot mazāk par gadu, un… – Edi jaunkundze iesāka un, tiklīdz Helēna ievilka elpu, turpināja: – Lūdzu, nežēlo mani. Es esmu gatava pamest šo pasauli, esmu te uzkavējusies pārāk ilgi. Tomēr fakts, ka atlicis vēl vesels gads, lika man saprast, kas vēl jāizdara.
To izdzirdējusi, Helēna pasmaidīja. Edi jaunkundze gan vairs nedzīvoja pilsētā, kas nosaukta viņas priekšteces vārdā, tomēr bija atstājusi uz to neizdzēšamu iespaidu. Iedzīvotājiem par to, ka pilsēta eksistē, bija jāpateicas tieši Edi jaunkundzei.
– Jūs esat daudz paveikusi Edilīnas labā. Jūs…
– Jā, dārgā, es zinu, ka esmu šo to apmaksājusi, rakstījusi vēstules un sacēlusi traci, kad kāds vēlējās atņemt mums mājas. To visu es paveicu, bet tas bija vienkārši. Tam pietika ar naudu un traci. Toties es neesmu izlabojusi dažas kļūdas, ko pieļāvu jaunībā.
Helēna ar grūtībām apspieda skaļu ņurdienu. “Aiziet,” viņa nodomāja. “Tagad sekos daudzreiz dzirdētais stāsts par to, kā mana māte Mērija Alise Otrā pasaules kara beigās atņēma Edi jaunkundzei mīļoto vīrieti. Nabaga Edi jaunkundze. Nolāpītā vecā Mērija Alise. Esmu to visu uzklausījusi neskaitāmas reizes.”
– Jā, es zinu…
– Nē, nē, – Edi jaunkundze atkal pārtrauca Helēnu. – Es nerunāju par to, ko tavi vecāki izdarīja senā pagātnē. Tas ir beidzies. Es runāju par tagadni, par šodienu. Pagātnes notikumi ir iespaidojuši tagadni.
Saraukusi pieri, Helēna novērsa skatienu no vīra, kurš spārdīja putnu barotavu, ko nekādi nebija iespējams nostādīt taisni.
– Jūs gribat teikt – ja mans tēvs būtu apprecējis jūs, daudziem dzīve būtu noritējusi citādi, – viņa nesteidzīgi teica.
– Iespējams, – Edi jaunkundze uzjautrināti atbildēja. – Kas tev ir zināms par tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada četrpadsmito novembri?
– Vai īsi pēc tam notika uzbrukums Pērlhārborai? – Helēna piesardzīgi jautāja.
– Tātad tavs bērnības paradums noklausīties svešas sarunas tomēr neko nav devis?
Helēna negribot iesmējās.
– Nē, nav gan devis. Edi, vai paskaidrosiet, par ko ir runa? Drīz vakariņās ieradīsies mans vīrs, tāpēc man nav daudz laika.
– Es gribu, lai tu atbrauc pie manis uz Floridu. Kā tev šķiet, vai spēsi tik ilgi izturēt bez vīra?
– Viņš ir pensijā. Es tikpat labi varētu pie jums ievākties uz dzīvi.
Edi jaunkundze īsi iesmējās.
– Labi, bet tu nedrīksti nevienam stāstīt, uz kurieni dodies un ko grasies satikt. Es gribu šo to ar tevi apspriest, un mums jāizlemj, kā tu paveiksi to, kas jāpaveic. Es, protams, visu apmaksāšu. Ja vien tevi tas interesē.
– Ceļojums par velti? Noslēpumu atklāšana? Mani tas ļoti interesē. Kā mēs to noorganizēsim?
– Es nosūtīšu visus ar ceļojumu saistītos dokumentus uz savu māju, kur tu varēsi tos saņemt. Kā klājas tavam glītajam dēlam?
Helēna vilcinājās. Vai teikt to pašu standarta frāzi, ko viņa teica visiem? Reti kurš pilnībā apzinājās, ko Ljūks pēdējo gadu laikā pārdzīvojis, bet Helēnai nez kāpēc šķita, ka Edi jaunkundze to saprot.
– Viņš pakāpeniski atgūstas. Lielāko daļu laika pavada, slēpjoties pilsētas dārzos un rokot bedres. Par savām problēmām viņš nevēlas runāt ne ar vienu, pat ne ar mani.
– Varbūt man izmainīt viņa dzīvi?
– Uz labo vai slikto pusi? – Helēna jautāja, bet vienlaikus sarosījās. Viņas vienīgais bērns, viņas dēls, mocījās, un viņa neprata palīdzēt.
– Uz labo pusi, – Edi jaunkundze atbildēja. – Ej un pabaro savu vīru. Nevienam nestāsti par šo sarunu. Rīt ap desmitiem biļetēm vajadzētu būt klāt, paņem tās no manas mājas un piezvani man. Kad ieradīsies šeit, es noorganizēšu kādu, kurš tevi lidostā satiks.
– Labi, – Helēna piekrita un dzirdēja, kā atveras ieejas durvis.
– Nolāpītā barotava! – Džeimss purpināja. – Vajadzētu aizrakstīt prokuroram sūdzību par to nekam nederīgo krāmu.
Helēna izvalbīja acis.
– Sarunāts, – viņa nočukstēja. – Man jābeidz.
Edi jaunkundze nolika telefona klausuli, brīdi sēdēja, uz to skatoties, paņēma abus kruķus un ar to palīdzību piecēlās no krēsla. Kājas sāpēja tik neizturami, ka Edi gribējās apgulties un nekad vairs necelties. Viņa grīļodamās piegāja pie lielās kastes, kas bija uzlikta uz klavieru