Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta NoublaЧитать онлайн книгу.

      Prologs

      Skūpsts, tāpat kā viss pārējais šajā dienā, bija nevainojams – kā no kartītes. Ne pārāk šķīsts, ne pārāk intīms. Līgavainis, kura augums bija ideāli dažas collas garāks par slaido sievieti līdzās, saņēma plaukstās līgavas seju – maigi, bet īpašnieciski. Viņš pieskārās ar pieri viņas pierei uz sekundi vai divām, iekams viņu lūpas sastapās. Viņas acīs mirdzēja prieka asaras. Klātesošo vidū noskanēja šim mirklim atbilstoša kolektīva nopūta. Sajūta bija tāda, kā vērojot atdzīvojamies Hallmark atklātnīti.

      Pirmo reizi noskūpstījuši viens otru jau kā vīrs un sieva, viņi starojošām sejām pagriezās pret laulību viesiem. Viņu vaigi saskārās, līgavas uzrautais deguntiņš bija saraukts biklā nedrošībā, un plīvurs, kas pirms dažām minūtēm tika pacelts uz augšu, atsedzot viņas seju, tagad ieskāva viņus abus pasakainā tilla mākonī.

      Vikārs pacēla rokas plašā žestā. – Dāmas un kungi, misters un misis Hamondi!

      Visa baznīca izplūda spontānos aplausos.

      Sūzenai, kas sēdēja otrajā baznīcas solā līgavaiņa pusē, smadzenēm cauri izšāvās vairāki jautājumi vienlaikus, tā ka viņa tik tikko spēja tos sarindot pēc kārtas.

      1. Kopš kura laika mēs baznīcā aplaudējam?

      2. Kā tas nākas, ka mans mazais brālītis ir gana vecs, lai precētos?

      3. Vai es arī kādreiz biju tik naiva, kādi izskatās viņi?

      4. Kurā brīdī es esmu kļuvusi tik ciniska un tik skarba?

      Atbildes gan nenāca tik ātri. Izņemot par aplausiem. Šī nebija pirmā reize, kad Sūzena atskārta, ka dīvainā kārtā neatbalsta pati savas paaudzes paradumus. Šis nav priekšnesums. Tā ir svinīga, cieņpilna ceremonija.

      Viņas “mazajam” brālītim Aleksandram ir trīsdesmit trīs gadi. Pēc lielākās daļas cilvēku mērauklas viņš nav par jaunu precībām. Sūzenu nedaudz satrieca fakts, ka brāļa trīsdesmit trīs gadi nozīmē to, ka viņai ir trīsdesmit deviņi. Viņa tik spilgti atcerējās, kā viņš piedzima, – īstenojās sešus gadus vecās meitenes sapnis par dzīvu lelli, kas prot raudāt.

      Jā, jā, protams, ka viņa bija tik naiva – tāpat kā viņi un vēl vairāk. Naiva un tāda paša neprātīga prieka pārņemta, kādu manīja jaunlaulāto sejās, kā arī pārliecināta, tik ļoti pārliecināta, ka viņa ir apprecējusies uz mūžu. Viņa bija stāvējusi pie tā paša altāra, tieši tajā pašā vietā, kur tagad stāvēja Alekss un Hloja, un Sūzena iedomājās, ka bija jutusies tieši tāpat kā viņi (kaut arī viņa atcerējās satraucošo sajūtu, ka dīvaini neērtā zeķe ar gumiju, ko viņa bija uzvilkusi, slīd lejup pa augšstilbu uz ceļgala pusi). Pārliecība ir tā iezīme, kas Sūzenu pametusi. Viņa nebūtu varējusi bez tā vīrieša dzīvot. Tolaik viņa to uztvēra gandrīz kā fizisku nespēju – ka sirds, kuru viņa tikko bija viņam atdevusi, vārda tiešajā nozīmē pārstās pukstēt krūtīs, ja šā vīrieša nebūs līdzās. Tagad viņa vairs nebija pārliecināta ne par ko.

      Un kā tad ar kļūšanu ciniskai un skarbai? Uz šo jautājumu viņa nespēja atbildēt. Ja viņa būtu nojautusi, ka tas notiek, ja būtu stāvējusi un vērojusi sevi no malas, viņa nebūtu to pieļāvusi. Vai tiešām?

      Hloja bija starojoša. Patiešām. Tā visi saka par ikvienu līgavu. Tas bija viens no vārdiem, ko lietoja tādā dienā kā šī, bet tā nebija taisnība par ikvienu līgavu. Vismaz ne tik ļoti taisnība kā šodien par Hloju. (Vai visi tā teica arī par Sūzenu? Un vai par viņu tā bija taisnība?) Hloja bija kanādiete, patiesību sakot, viņa vienmēr “izstaroja” Ziemeļamerikas iedzīvotājiem raksturīgo ziedošo veselību. Balti, taisni zobi un spožas blondu matu cirtas. Sūzena atzina, ka šodien Hloja izskatās īpaši jauki. Viņas garā, pieguļošā kleita no smaga hercogienes atlasa ziloņkaula krāsā. Eleganta un klasiska, Hlojai tā derēja ideāli. Ejot garām, viņa viegli pamāja Sūzenai ar pušķi triumfa pilnā sveicienā, un Sūzena juta, kā notrīs viņas dūrēs sažņaugtās plaukstas un sagumst pleci.

      Aleksa krūtis bija piepūtušās aiz lepnuma. Hloja bija ielikusi roku viņam elkonī, un viņš ar otru roku satvēris viņas pirkstus. Alekss visu laiku lūkojās uz Hloju, tad uz viesiem un tad atkal uz Hloju, it kā joprojām nespētu noticēt, ka beidzot Hloja ir viņa sieva.

      Viņus šobrīd vērojot, bija grūti nenoticēt abu nākotnei. Pat Sūzenai.

      Varbūt Aleksam un Hlojai viss būs kārtībā. Dažiem cilvēkiem taču tā gadās, vai nav tiesa?

      Šajā brīdī Sūzenas māte Rozmarija pagriezās pret savu vienīgo meitu. Viņas seja bija slapja no tā, ko Sūzena bērnībā bija dēvējusi par prieka asarām, un māte piesardzīgi viegli pieskārās acīm ar baltu mežģīņu kabatlakatiņu, kurš tika glabāts tieši šādiem gadījumiem. – Vai tas nav brīnišķīgi?

      Sūzena iecietīgi pasmaidīja. To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, ņemot vērā atklājumu, ka zobi ir cieši sakosti. Vēl viens obligātais apzīmējums.

      – Tā ir. Brīnišķīgi!

      – Un vai viņa neizskatās brīnišķīgi?

      – Pilnīgi noteikti.

      Šādi jautājumi un atbildes varēja turpināties kādu brīdi. Kaut arī šķita, ka lielākā daļa mātes jautājumu ir retoriski, un Sūzena droši vien varēja neraizēties par atbildi. Šis te, un tad vēl sekos fotografēšanās. Sūzena prātoja, cik ilgi vēl jāgaida, līdz viņa dabūs savu pirmo šampanieša glāzi. Gandrīz noteikti pārāk ilgi. Droši vien viņai vajadzēja par to iedomāties un ieslidināt rokassomiņā nelielu blašķīti.

      – Esmu tik sajūsmināta, ka viņi to izdarīja šeit.

      Tas nav nekas jauns. Svētā Gabriela draudzes baznīca atradās ciemata ģeogrāfiskajā centrā un Rozmarijas Hamondas dzīves garīgajā centrā, tā bija nesaraujamām saitēm sieta ar viņu un viņas ģimeni. Rozmarija izjuta prieka un gandarījuma atblāzmu, atceroties pati savas laulības šeit tajā 1966. gada jūlija dienā, kad Anglija uzvarēja Pasaules kausā. Visi trīs viņas bērni šeit bija kristīti un iesvētīti, un viņas vecāki bija apglabāti kapsētā pie baznīcas viens otram līdzās, kaut arī ar divpadsmit gadu intervālu. Pirms viņi ar vīru bija pievienojušies Francijas iekarošanai un nopirkuši tur pārbūvētu šķūni, viņa nekad neizlaida svētdienas dievkalpojumu. Izņemot reizi, kad bija aizbraukusi atvaļinājumā, un divas reizes pēc histerektomijas, kuru pārcieta 2005. gadā. Pēdējos piecpadsmit gadus gandrīz katru piektdienas pēcpusdienu viņa kopā ar trim vai četrām draudzenēm slaucīja putekļus un spodrināja baznīcas solus. Klaivs, viņas vīrs, to dēvēja par “putekļu slaucīšanu Jēzum”, un par to Rozmarija viņam promejot atmaksāja, nekaitīgi uzšaujot ar dzeltenu putekļu lupatu.

      Alisters, vecākais un pirmais no viņas bērniem, kurš apprecējās, salaulājās Ketrinas mājās netālu no Kembridžas. Protams. Tā bija pareizā rīcība, kaut arī Rozmarija zināja un viņu nedaudz aizskāra fakts, ka Ketrinas ģimenē neviens nešķita īpaši reliģiozs un pati Ketrina nekad nebija tikusies ar vikāru, kurš veica ceremoniju, iekams viņi sāka plānot kāzas. Rozmarijai diez ko nepatika ziedi (gerberas – cik ikdienišķi!), un viņa bija visai pārliecināta, ka šī kancele nebija dzirdējusi ticības apliecinājumu vairākas nedēļas.

      Šodien Alistera un Ketrinas meitas bija Hlojas līgavas māsas. Milija un Seidija satrauktas tipināja pa baznīcas eju Hlojai aiz muguras, sajūsminādamās par savu tilla apakšsvārku čaboņu un friziersalonā meistarīgi ieveidotajiem matiem.

      Pirms sešpadsmit gadiem Sūzena šeit precējās ar Šonu. Saderināšanās sākumā viņa jokoja, ka varētu slepus aizbēgt un salaulāties, bet Rozmarija zināja, ka meita viņai to nemūžam nenodarīs. Sūzena bija viņas vienīgā meita un galu galā arī Rozmarijas vienīgā iespēja patiešām organizēt laulību ceremoniju. Rozmarija sapņoja par savas mazās meitiņas kāzām kopš dienas, kad Sūzena piedzima. Turklāt viņa arī krāja tam naudu – ietaupīja no saviem saimniecības līdzekļiem. Kad viņi ar Klaivu precējās, viņiem naudas nebija, vismaz nekam īpašam – “zvārguļiem un grabuļiem”, kā Klaivs tos dēvēja. Rozmarija bija apņēmusies, ka Sūzenai tas viss būs. Ziedu kompozīcijas katra sola galā, ne tikai pie altāra, īsts šampanietis, un ne tikai viena glāze,