Viltus eņģelis. Fiona NīlaЧитать онлайн книгу.

      Pateicības

      Esmu ļoti pateicīga savām redaktorēm – Marī Evansai Londonā un Sārai Makgretai Ņujorkā – par iedrošināšanu un entuziasmu, kā arī pārējai komandai Maikla Džozefa izdevniecībā Apvienotajā Karalistē un Penguin izdevniecībā ASV. Sirsnīgs paldies manam aģentam Saimonam Trevinam un tāpat Arielai Feinerei.

      Milzu pateicību es esmu parādā Edam Orlebāram par viņa lieliskajiem padomiem un iedziļināšanos. Vēl paldies Markam Estēram, Obrijam Simpsonam-Orlebāram un Rūpertam Pitam par to, ka viņi palīdzēja noņemt mistērijas plīvuru finanšu pasaulei, un Tomam Džonsam par viņa viedokli jautājumos, kas skar nodrošinātus parāda vērtspapīrus. Savukārt Elizabete Robertsone gluži kā ar gudrības lukturi izgaismoja tēmas par iekšējiem darījumiem. Paldies arī visām auklītēm, ar kurām daudz runājos, sevišķi Džoenai Klārkai.

      Lai uzzinātu par Lehman Brothers Holdings Inc. sabrukumu, es izlasīju šīs lieliskās un aizraujošās grāmatas: Endrū Rosa Sorkina Too Big to Fail (“Pārāk liels, lai izgāztos”), Lerija Makdonalda A Colossal Failure of Common Sense (“Kolosāls veselā saprāta krahs”) un Vikijas Vordas The Devil’s Casino (“Sātana kazino”).

      Daudz noderīgas informācijas es ieguvu no Džona Lenčestera grāmatas Whoops! (“Oho!”) un Džilianas Tetas grāmatas Fool’s Gold (“Muļķa zelts”).

      Kā allaž, paldies maniem pirmajiem lasītājiem – Helinai Taunšendai un Henrijam Triksam, kā arī Rozai Čavesai un Aisisai Kolderonei. Tālāk uzskaitītie cilvēki vienmēr mani uzmundrinājuši grūtā brīdī: Bekija Kriktone-Millere, Šārlota Simpsone-Orlebāra, Fils Robertsons, Hetija Skīta un Rolands Votsons.

      Daži no tiem, kas palīdzējuši man uzrakstīt šo grāmatu, gribēja palikt anonīmi, bet es esmu pateicīga par laiku un stāstiem, ko viņi man atvēlēja.

      Pirmā daļa

      Pirmā nodaļa

      – Kad tu pirmo reizi saprati, ka noticis kaut kas nelāgs?

      Elija Sperova nopūtās. Visi viņai uzdeva vienu un to pašu jautājumu. Un viņa allaž uzmanījās, lai vienmēr atbildētu vienādi, taču nez kādēļ bija gaidījusi kaut ko oriģinālāku no Foja Čestertona – vīrieša, kurš nesen savā septiņdesmitajā dzimšanas dienā nodziedāja visus “Amerikāņu pīrāga” pantus un vēlējās trīssimt viesiem kā dāvanu pasniegt paša publicētu autobiogrāfiju ar ierakstu titullapā. Tagad gan šīs laimīgās beigas nemaz nešķita tik laimīgas.

      Istabā Elija bija iegājusi ar cerību, ka varēs pabūt viena un netraucēti vēl pirms antīko lietu tirgotāja ierašanās izpētīt priekšmetus, kas salikti uz apaļā, no sarkankoka darinātā ēdamgalda. Un Fojs acīmredzot tāpat. Kad viņa atzveltnes krēslā pie kamīna ieraudzīja pazīstamo vīru ar nepaklausīgo sirmo matu ērkuli, bija par vēlu bēgt – lai nerastos iespaids, ka viņi cenšas izvairīties viens no otra.

      – Tu noteikti kaut ko esi redzējusi, kaut ko dzirdējusi… – Balss apsīka, un viņš paliecās gar krēsla atzveltni, lai pievērstu Elijai savas zilās acis. – Auklītēm vienmēr ir vanaga acs, Elij. Cilvēki taču tevi nemaz neievēro! Tu it kā veido fonu. Gluži kā tapete. N’est-ce-pas? – Viņš runāja pieglaimīgā tonī, it kā teju katram vārdam būtu kāda apslēpta nozīme. Ar vienu roku nogludinājis sinepju krāsas velveta bikses, viņš ar otru uzsita pa smago ēdamistabas krēslu un tādējādi norādīja, ka Elijai vajadzētu apsēsties.

      – Tu vari mums palīdzēt. Un Brionijai. Viņa taču bijusi tik laba pret tevi, vai ne? Mēs visi cenšamies saprast, kas ir noticis. Nika untums…

      “Untumi,” Elija domās palaboja un tik cieši lūkojās uz sarkani zaļajām krēsla auduma svītrām, ka acīs sāka ņirbēt. Šī istaba viņu allaž biedējusi. Ne jau iespaidīgās mēbeles, smagās Kafjeri bronzas statujas uz kamīna malas vai atzveltnes krēsli spocīgās krāsās un ar gaisīgām bārkstīm gar malu. Divu gadu laikā viņa bija pieradusi pie šī divtoņu lietišķuma. Bet šajā istabā bija kaut kas vairāk. Uz šo istabu ikviens tika izsaukts, lai saņemtu rājienu, un viņa nebija izņēmums. Elija tuvojās Fojam. Viņas loma pēdējā mēneša laikā bija nemanāmi mainījusies, un viņai vairs nevajadzēja uzjautrināt Foju, tomēr netapa skaidrs, ciktāl šim cilvēkam var uzticēties.

      Elija nojauta, ka Fojs raugās uz viņas kailajām pēdām. Dzīvojamā istabā neviens nedrīkstēja valkāt apavus, izņemot pašu Foju un viesus. Tas bija viens no Brionijas noteikumiem. Elijai patika biezais paklājs, kurā kājas iegrima kā zālē, atstājot nospiedumus. Taču kailās kājas šķita savādi ievainojamas, īpaši tāpēc, ka mugurā ir drēbes un tūdaļ atskanēs bāriens no vīra, kuram ir iedzimts talants likt cilvēkam justies kā zem mikroskopa. Viņa instinktīvi iespieda kāju pirkstus dziļāk paklājā, tomēr bija par vēlu. Fojs jau bija ieraudzījis zelta gredzentiņu uz otrā kājas pirksta un sīko tetovējumu uz pēdas pacēluma.

      – Tas ir tikai dekoratīvs, – Elija paskaidroja, uzminēdama nākamo jautājumu. – Gluži kā tapete. – Viņa palika stāvam, jo saprata, ka apsēdusies varbūt nekad vairs nepiecelsies. Vēlēšanās atvieglot sirdi var izrādīties tik neizturama, un tad viņa izslēgtu sevi no lomas šajā drāmā. Turklāt pēc nepilnām divām stundām viņai vajadzēja satikties ar Feliksu Neiloru – tā būšot “iepriekšēja papļāpāšana”, viņš teica un stingri piekodināja, ka nedrīkst runāt ne ar vienu citu, jo nevienam citam nevar uzticēties.

      – Spoža trajektorija. Oksfordas grāds filozofijā, politikā un ekonomikā, Hārvarda universitātes maģistra grāds biznesa vadībā, analītiķis, partneris, viceprezidents, direktors, trīsdesmit piecos gados rīkotājdirektors. Par tādu investīciju baņķieri var tikai sapņot, – purpināja Fojs, lasot frāzes no avīzes Guardian un strīdoties pats ar sevi. – Bet šo viņš neparedzēja, vai ne?

      Elija pat negrasījās atbildēt.

      – Un kad to saprati tu? – Fojs neatlaidās. Viņš klēpī salocīja avīzi uz pusēm, tad tik centīgi to nogludināja, ka plauksta kļuva melna, un salocīja avīzi vēlreiz, it kā piedalītos origami projektā. Vēl pirms divām nedēļām, pirms skandāla, Elija nekad nebija redzējusi Foju lasām kādu citu avīzi, cieņā bija tikai Telegraph, un tagad viņa mēģināja izdomāt piemērotu asprātību par tādu politiskā kursa maiņu. Pēdējo nedēļu notikumu satraukts, viņš tomēr palika tāds, kuram citi alka izpatikt. Tad Elija atskārta, ka viņš lasa kārtējo rakstu par Brioniju un Niku, un nolēma mainīt tematu.

      – Nekas nešķiet īsti pareizi, kad sāc dzīvot svešā ģimenē, – Elija atbildēja un apmierināta secināja, ka nervozitāti, kura viņu pārņēma pirmajā reizē, kad kāds uzdeva šo jautājumu, tagad bija nomainījis kaut kas līdzīgs pašpārliecībai. Šī bija viņas pirmā aizsardzības līnija – tik tuva patiesībai, cik vien viņa uzdrošinājās atklāt. Elija pagriezās pret Foju un sāka bērt rūpīgi izvēlētus, taču nebūtiskus piemērus, kas lieliski ilustrē viņas autsaidera statusu Holenda parka Pusloka deviņdesmit ceturtajā namā, un tādējādi cerēja novērst padzīvojušā vīra uzmanību no nepatīkamā raksta par viņa meitu un znotu. “Kāda jēga lasīt pilnīgi visu, kas par viņiem publicēts?” Elija prātoja. “Tas taču neko nemaina! Visi tikai jūtas vēl drūmāki.”

      – Suns joprojām rej, kad es ienāku istabā; man vienīgajai nav iesaukas, un cilvēki šķiet dusmīgi, ja es atbildu uz telefona zvanu, – Elija teica, pūlēdamās padarīt savu stāstu pēc iespējas juceklīgāku, lai nerastos aizdomas par iestudējumu. Pēdējās nedēļās viņa bija atklājusi, ka pat visnegantākais inkvizitors – pat Brionijas jaunākā māsa Hestere – bija apmierināts ar šīm atbildēm.

      – Liecies mierā, Elij, tu noteikti vari labāk, – garlaikots novilka Fojs. Tā bija viena no viņa standarta frāzēm. Viena no nedaudzajām angļu valodā, jo iemīļotākās bija alia jacta est un carpe diem. Un Eliju tas allaž izbrīnīja, jo ideja par kauliņu mešanu absolūti nesaderēja ar mirkļa izbaudīšanas jēdzienu. Īpaši todien. Un prātā pēkšņi ienāca daudz atbilstīgāks, taču vēl neizmantots piemērs viņas autsaidera statusam, proti, Foja ieviestie un plašās ģimenes