Gredzens no Tiffany. Melisa HillaЧитать онлайн книгу.
kojusi Biruta Vaivode
Pateicības
Šī romāna sacerēšanas laikā esmu piedzīvojusi daudz brīnišķīga, un pirmkārt jau mazulītes Kerijas ierašanos šajā pasaulē, kad darbs bija tieši pusē. Viņa pelnījusi lielu pateicību, ka pirmajās dzīves dienās tik mierīgi pacieta savu vecāku bezpalīdzību un tādējādi ļāva man gandrīz netraucēti pabeigt iesākto stāstu.
Ar lielu mīlestību pateicos Kevinam, kurš rāmā garā izstūrēja mūsu kopdzīves kuģi cauri šim rosīgajam mūža gadam.
Liels paldies doktoram Dokerijam un Mauntkarmelas slimnīcas brīnišķīgajam personālam, ar kuru palīdzību aizsākās gluži jauns posms mūsu ģimenes dzīvē un kuri darīja tik īpašas mūsu pirmās dienas kopā ar mazulīti Keriju.
Pateicos saviem fantastiskajiem vecākiem, māsām un svainēm, kuras nekad neatteicās sniegt man palīdzīgu roku. Tas nozīmē ļoti daudz – sirsnīgs paldies jums visiem.
Izjustu pateicību veltu arī savai superaģentei un lieliskajai draudzenei Šīlai Krolijai, kura patiešām spēj paveikt īstus brīnumus. Nespēju ne iztēloties vēl auglīgāku sadarbību, un esmu tev liela parādniece.
Pateicos savai apbrīnas vērtajai redaktorei Izobelai Ekenhedai – kopīgais darbs man allaž sagādā prieku, un tavs ieguldījums padara manus romānus ievērojami bagātīgākus. Paldies tev!
Esmu lielu pateicību parādā Bredai, Džimam, Rūtai un visiem Hachette Ireland darbiniekiem, kuri netaupīja pūles, lai šis darbs izdotos.
Pateicos visiem, kuri pērk un lasa manas grāmatas; no jums savā tīmekļa vietnē www.melissahill.info esmu saņēmusi tik daudz jauku vēstuļu. Šī saikne ir svarīga, un man dārga ikviena saņemtā ziņa.
Vēlreiz pateicos grāmatu tirgotājiem visā pasaulē, kuri sniedz nenovērtējamu ieguldījumu manu daiļdarbu izplatīšanā; es to ļoti augstu vērtēju.
Un visbeidzot – vislielākā pateicība lieliskajai izdevniecībai Hodder gan par mūsu apbrīnojami auglīgo sadarbību, gan arī par ierosmi šim darbam, kad tiku iepazīstināta ar brīnumiem, kas slēpjas zināmā zilā kārbiņā…
Ar lielu mīlestību veltu šo darbu savai burvīgajai meitiņai – mazulītei Kerijai
1. nodaļa
Ītans Grīns gluži skaidri apzinājās, cik nozīmīgu soli gatavojas spert. Šis bija svarīgs brīdis dzīvē; droši vien viņa vietā to pašu izjustu ikviens vīrietis.
Manhetenas ielās manevrējot cauri cilvēku drūzmai dienā, kad iepirkšanās rosība sit visaugstāko vilni, Ītans klusībā nožēloja, ka nav izvēlējies piemērotāku laiku sava nodoma īstenošanai. Ziemassvētku vakars Piektajā avēnijā? Viņš droši vien ir prātā jucis.
Dziļi ievilcis krūtīs salto gaisu, kas šķita spirdzinošs un ne tik mitrs kā Londonā, Ītans neviļus nodomāja, cik maz un vienlaikus daudz mainījies kopš iepriekšējās Ņujorkas apciemojuma reizes.
Atlidojis pirms divām dienām, viņš jutās pārsteigts, ka visu tik labi atceras un bez pūlēm atrod ceļu. Grūstīšanās pārpildītajos metro vagonos ceļā no Vidusmanhetenas uz centru un atpakaļ, nobružāto vinila sēdekļu smārds taksometros, miljoniem skaņu, ko rada gan dzīvas būtnes, gan mehānismi – tas viss rosināja un uzmundrināja. Īpašās un neatkārtojamās Ņujorkas skaņas piešķīra viņa solim gadiem neizjustu neparastu atsperīgumu.
Tomēr patlaban Ītans steidzās, skaudri izjuzdams, cik strauji aiztikšķ minūtes, ja drūzma šķiet ik mirkli blīvāka. Laika vairs nebija atlicis daudz.
Deizija turējās līdzās un šad tad aši paspieda viņa plaukstu, itin kā nopratusi ceļabiedra domas, kaut arī diezin vai nojauta par viņa plāniem. Jo viņš bija pateicis tikai to, ka esot jānokārto vēl vienas darīšanas, pirms viņi atgriezīsies savas viesnīcas istabas siltumā. Labi zinot, cik ļoti Ītans necieš drūzmu (un iepirkšanos arī), viņa gluži vienkārši mēģināja vīrieti uzmundrināt.
Kā viņa reaģēs? Tiesa gan, šī iecere pēdējā laikā tika pieminēta ne reizi vien, tātad gaidāmajam notikumam nevajadzētu izraisīt īpašu pārsteigumu. Tā kā šīs sarunas bija ritējušas draudzīgā noskaņā, Ītans apjauta, ka būtu vajadzējis aprunāties arī par šodienas plāniem, jo tā viņam bija gluži neraksturīga rīcība – visos sīkumos nepārspriest tik nozīmīgu tematu. Tomēr nācās sev atzīties, ka viņš jūtas nervozs. Ko tad, ja viņas atbilde, pretēji gaidītajam, būs noraidoša? Kaklu aizžņaudza raižu kamols. Nekas, drīz viņi sasniegs mērķi, un tad viss kļūs skaidrs.
Viņa šodien izskatās īpaši glīta, Ītans nodomāja. Stindzinošā saltuma dēļ ievīstījusies vairākās apģērba kārtās, gaišās cirtas spraucas laukā no tumšās vilnas cepurītes, virs izšuvumiem greznotās melnās šalles vīd apsārtis deguntiņš. Par spīti aukstumam, Ņujorka viņai patīk – Ītans to bija nojautis. Turklāt visi zināja, ka mūžam nomodā esošo pilsētu vēlams apciemot tieši Ziemassvētku laikā. Jā, tā bija laba doma, Ītans sev iegalvoja. Viss izdosies lieliski.
Visbeidzot, izmanevrējuši caur aizkavējušos dāvanu pircēju drūzmu, viņi sasniedza Piektās avēnijas un Piecdesmit septītās ielas stūri. Uzlūkojis Deiziju, kuras acis pārsteigumā iepletās, viņš satvēra tās roku un tuvojās ieejai.
– Kas tas? – Deizija iespiedzās, pametusi skatienu uz labi pazīstamo nosaukumu līdzās durvju arkai. Šeit par Ziemassvētku tuvumu liecināja zaļi priežu zari, kas greznoja pulēto granīta plāksni ar raksturīgi tīrās līnijās iegravēto uzrakstu. – Kas mums meklējams šeit?
– Es jau tev teicu, man nepieciešams kaut ko paņemt, – Ītans atbildēja un piemiedza viņai ar ar aci, kamēr stiklotas virpuļdurvis ienesa viņus veikala Tiffany & Co svētītajās zālēs.
Deiziju acumirklī sajūsmināja plašā, kolonnu nesadalītā tirdzniecības zāle ar izšķērdīgi augstiem griestiem. Viņa dziļā apbrīnā raudzījās uz izgaismotajām stiklotu vitrīnu rindām, kurās vilinoši mirdzēja dārglietas.
– Ai, te ir tik skaisti, – viņa godbijīgi nočukstēja un sastinga pašā ejas vidū, kamēr apkārt plūda pircēji un tūristi, kurus gluži tāpat valdzināja elpu aizraujošais juvelierizstrādājumu klāsts. Šis bija viens no nedaudzajiem Manhetenas veikaliem, kas netērpās bagātīgā svētku rotā, – dzirkstošajām greznumlietām tas nebija vajadzīgs. Tomēr pietika ar nedaudziem rotājumiem un nepārprotami romantisko Tiffany gaisotni, lai tiktu uzburta brīnumaina Ziemassvētku sajūta.
– Tiesa gan, vai ne? – Ītans piebalsoja, manīdams, ka nervozitāte pamazām izplēn. Viņš satvēra Deizijas roku, lai vestu viņu garām vitrīnu rindām uz liftiem telpas dziļumā. Nogurušās pēdas tīksmīgi iegrima mīkstā paklājā, kas sedza veikala grīdu.
– Kurp mēs ejam? – viņa nerimās, negribīgi sekodama Ītanam. – Lēnāk! Vai mēs nevarētu drusku paskatīties? Nekad neesmu te bijusi un… Kur mēs dodamies? – viņa mulsi pārvaicāja, kad atvērās lifta durvis.
– Uz otro stāvu, lūdzu, – Ītans vērsās pie liftnieka.
– Skaidrs, ser. – Uniformētais darbinieks laipni palocīja galvu, ko greznoja cilindrs. Tad uzsmaidīja Deizijai. – Kundze.
– Bet… kāpēc mēs turp dodamies? – viņa klusinātā balsī taujāja, kaut arī atbildi uz šo jautājumu jau bija saņēmusi, jo liftā izvietotais veikala plāns vēstīja, kas atrodams otrajā stāvā. Tas atstāja iespaidu; lai cik valdzinošs viņai šķita pirmais stāvs, kļuva skaidrs, ka otrajā gaidāmi vēl spilgtāki iespaidi.
Kad lifta durvis aizvērās, Ītana sirds sāka skaļi dunēt krūtīs. Vai viņa būs ar mieru? Droši vien vajadzēja saņemt dūšu un pavaicāt, tomēr viņai, jādomā, sagādās prieku pārsteigums, turklāt šķita svarīgi, lai viņa ceļabiedre justos kā šī pārsteiguma daļa.
Viņš atbildēja visnotaļ bezrūpīgā tonī. – Es jau teicu, ka man jāpaņem šeit viena lietiņa.
Tagad Deizija raudzījās viņā pavērtu muti. – Tu taču ne… – viņa izdvesa, acumirklī izpratusi vārdu jēgu. Diemžēl sejas izteiksme lāgā neļāva noprast viņas domas, un lifta kalpotāja klātbūtne nepieļāva turpmāku izprašņāšanu.
Pēc dažām sekundēm