Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena MoriartijaЧитать онлайн книгу.

      1. nodaļa

      – Šis stāsts sākas ar dārza viesībām, – Klementīne sacīja. Mikrofons pastiprināja un nogludināja viņas balsi, padarot to valdonīgāku, līdzīgu īpašas uzlabošanas datorprogrammas apstrādātai. – Parastām dārza viesībām kopā ar kaimiņiem parastā pagalmā aiz mājas.

      Nu, tas vis nebija parasts pagalms, Ērika nodomāja, sakrustoja kājas, aizlika vienu pēdu aiz otras kājas potītes un nošņaukājās. Neviens nevarētu nosaukt pagalmu aiz Vida mājas par parastu.

      Ērika sēdēja klausītāju pēdējās rindas vidū pasākumu telpā, kas bija savienota ar eleganti atjaunoto priekšpilsētas bibliotēku, kura atradās četrdesmit piecu, nevis trīsdesmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas, liels paldies, lai arī taksometru kompānija apgalvoja pretējo. Varētu gan domāt, ka tai šajā jomā vajadzētu būt zināmai pieredzei.

      Uz pasākumu varēja būt ieradušies aptuveni divdesmit klausītāji, kaut gan saliekamie krēsli bija sagatavoti divreiz lielākam ļaužu skaitam. Lielākā klausītāju daļa bija padzīvojuši ļaudis ar možām, gaidpilnām sejām – gudri, zinoši pensionāri, kuri bija atnākuši šurp šajā lietainajā rītā (un atkal – vai šis lietus kādreiz beigsies?), lai savā vietējā sanāksmē par apkaimes jautājumiem saklausītos jaunu un aizraujošu informāciju. Viņi gribēja saviem bērniem un mazbērniem pastāstīt, ka šodien noklausījušies ārkārtīgi interesantas sievietes uzstāšanos.

      Pirms ierašanās Ērika bija ielūkojusies bibliotēkas interneta vietnē, lai noskaidrotu, kā tur būs aprakstīta Klementīnes uzstāšanās. Teksts bija īss un ne pārāk izsmeļošs: noklausieties, kā Klementīne Hārta, māte un slavena čelliste no Sidnejas, dalās ar mums savā stāstā "Viena parasta diena".

      Vai Klementīne patiešām bija "slavena" čelliste? Tas izklausījās pārspīlēti.

      Par dalību šajā pasākumā bija nācies samaksāt piecus dolārus. Par šo summu varēja noklausīties divu vieslektoru uzstāšanos, nobaudīt gardas, mājās gatavotas uzkodas ar tēju un tikt pie iespējas laimēt loterijā. Nākamais runātājs pēc Klementīnes grasījās pievērsties tematam par pašvaldības strīdīgo vietējā baseina pārbūves plānu. Varēja dzirdēt, kā, gatavojoties rīta tējas dzeršanai, kaut kur tālumā klusi šķind uz galdiem liktās tasītes un apakštasītes. Plānā loterijas biļete bija nolikta Ērikai klēpī. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās likt to somā, lai izlozes brīdī atkal sāktu meklēt. Biļete bija zila, tās numurs bija E-24. Tā neizskatījās pēc biļetes, ar kuru varētu kaut ko laimēt.

      Ērikai tieši priekšā sēdēja veca dāma. Viņa cītīgi un līdzjūtīgi klausījās, piešķiebusi sirmo, cirtaino galvu, it kā būtu gatava piekrist visam, kas Klementīnei sakāms. No viņas blūzes apkakles rēgojās uzlocījusies iešuve. Divpadsmitais izmērs. Veikals Target. Ērika pastiepa roku un veikli iebāza iešuvi atpakaļ vietā.

      Dāma pagrieza galvu.

      – Iešuve, – Ērika pačukstēja.

      Dāma pateicīgi pasmaidīja, un Ērika noskatījās, kā viņas skaustu pārklāj viegls sārtums. Dāmai blakus sēdēja jaunāks vīrietis, iespējams, viņas dēls. Viņš varēja būt aptuveni četrdesmit gadus vecs, un aizmugurē uz viņa iedegušā kakla bija ietetovēts svītru kods, it kā viņš būtu lielveikala prece. Vai šis tetovējums bija iecerēts kā uzjautrinošs? Ironisks? Simbolisks? Ērikai gribējās viņam pateikt, ka patiesībā tas izskatās idiotisks.

      – Tā bija tikai parasta svētdienas pēcpusdiena, – Klementīne turpināja.

      Ērika ievēroja, ka viņa bija uzkrītoši atkārtojusi vārdu "parasts". Klementīne noteikti bija nolēmusi, ka ir svarīgi šķist iederīgai starp šiem parastās priekšpilsētas parastajiem iedzīvotājiem. Ērika iztēlojās, kā Klementīne sēž pie sava mazā ēdamistabas galda vai varbūt pie Sema neatjaunotā senlaicīgā rakstāmgalda savā nobružāta šika stilā iekārtotajā smilšakmens rindu mājā ar "mirklīgu skatu uz okeānu" un raksta savu nelielo runu par apkaimes problēmām, košļādama pildspalvas galu un pārvilkdama pār vienu plecu savus krāšņos, tumšos matus, lai gluži kā Zeltmatīte varētu tos ierasti jutekliski un nedaudz pašapmierināti noglāstīt un klusībā nodomāt: cik parasti.

      Nudien, Klementīne, kā lai panāk, lai parastie ļaudis tevi saprot?

      – Nesen bija sākusies ziema. Diena bija auksta un drūma, – Klementīne turpināja.

      Kas vēl nebūs? Ērika sagrozījās savā krēslā. Tā diena bija skaista. Brīnišķīga. Tā bija sacījis Vids.

      Vai arī lieliska. Kaut kā tā.

      – Varēja just, kā kož sals, – Klementīne piebilda un patiešām teatrāli nodrebinājās. Visādā ziņā lieki, jo telpa bija silta. Tik ļoti, ka vīrietis, kurš sēdēja ieslīpi pretī Ērikai, šķiet, bija iesnaudies. Viņš bija izstiepis kājas sev priekšā, omulīgi saāķējis rokas sev uz vēdera un atgāzis galvu, it kā būtu iesnaudies uz neredzama spilvena. Varbūt viņš bija nomiris.

      Var jau būt, ka dārza viesību diena bija saucama par vēsu, taču nekādā gadījumā ne drūmu. Ērika zināja, ka uz aculiecinieku stāstiem diemžēl nevarēja paļauties, jo ļaudis domāja, ka viņi vienkārši bija nospieduši attīšanas taustiņu uz savā galvā ierīkotajiem mazajiem magnetofoniem, kaut gan patiesībā viņi bija tikai izveidojuši jaunas atmiņas un izgudrojuši paši savu vēstījumu. Tieši tāpēc Klementīne, atcerēdamās dārza viesības, bija atsaukusi atmiņā aukstu, drūmu dienu. Klementīne kļūdījās. Ērika atcerējās (viņa atcerējās; tā nekādā gadījumā nebija sagudrošana), kā dārza viesību rītā Vids bija noliecies pie viņas automašīnas loga. "Cik brīnišķīga diena!" viņš bija sacījis.

      Ērika nešaubījās, ka viņš bija teicis tieši tā.

      Vai varbūt viņš bija sacījis "lieliska".

      Tomēr tas bija vārds ar pozitīvu nozīmi. Par to viņa bija pilnīgi droša.

      (Kaut nu viņa labāk būtu pateikusi: "Jā, Vid, šī diena patiešām ir brīnišķīga/lieliska,” un vēlreiz nospiedusi gāzes pedāli.)

      – Es atceros, ka biju saģērbusi savas mazās meitiņas īpaši silti, – Klementīne stāstīja.

      Meitenes droši vien parasti ģērba Sems, Ērika nodomāja.

      Klementīne noklepojās un ar abām rokām cieši ieķērās katedras malās. Mikrofons bija saliekts pārāk augstā leņķī, un radās iespaids, ka viņa ir paslējusies pirkstgalos, lai varētu pasniegties tam pietiekami tuvu. Viņas kakls bija pastiepts, izceļot agrāk neredzēti kalsnos sejas vaibstus.

      Ērika apsvēra, vai nevajadzētu neuzkrītoši aizlavīties gar telpas malu un piesteigties pie katedras, lai sakārtotu mikrofonu. To varētu paveikt vienā mirklī. Viņa iztēlojās, kā Klementīne uzzibina viņai pateicīgu smaidu. "Paldies dievam, ka tu to izdarīji," viņa sacītu vēlāk, kamēr abas dzertu kafiju. "Tu mani patiešām izglābi."

      Diemžēl Klementīne šodien īsti nevēlējās Ēriku redzēt. Ērika bija paguvusi pamanīt šausmu pilno izteiksmi, kas bija pazibējusi Klementīnes sejā, kad Ērika bija ieminējusies, ka labprāt atnāktu noklausīties viņas runu, kaut gan Klementīne bija tūlīt atguvusies un piebildusi, ka tas esot ļoti labi, burvīgi, pavisam jauki un vēlāk viņas vietējā tirdzniecības centra ēdināšanas zonā varēšot iedzert kafiju.

      – Ielūgums uz šīm dārza viesībām tika saņemts pēdējā brīdī, – Klementīne stāstīja. – Namamāti un namatēvu mēs nemaz īsti nepazinām. Viņi bija… nu, viņi bija mūsu draugu draugi.

      Viņa paskatījās lejup uz katedru, it kā būtu pazaudējusi tekstā vajadzīgo vietu. Nākot pie katedras, viņa bija turējusi rokās nelielu kaudzīti pašas aprakstītu plaukstas lieluma kartīšu. Šīm mazajām kartītēm piemita kaut kas aizkustinošs, it kā Klementīne būtu atcerējusies šo nelielo padomu kopš skolas runas mākslas stundu laikiem. Viņa tās noteikti bija sagriezusi ar šķērēm. Ne jau savas vecmāmiņas šķērēm ar perlamutra rokturiem. Tās bija kaut kur pazudušas.

      Bija savādi redzēt Klementīni, tā teikt, uz skatuves, bez čella. Zilajos džinsos un glītā, puķainā blūzītē viņa izskatījās tik parasta. Tā ģērbās priekšpilsētā dzīvojošas mātes.