Sâkums. Дэн БраунЧитать онлайн книгу.
kāds muzeja darbinieks klusi pačukstēja visiem, kuri bija ienākuši pa durvīm. – Lūdzu, novelciet kurpes un paņemiet tās līdzi.
Tiklīdz Lengdons izkāpa no savām lakādas kurpēm, viņa zeķēs ievilktās pēdas ieslīga dziļi paklājā, kas bija ievērojami mīksts. Varēja just, kā viņa augums instinktīvi atslābst. Visapkārt skanēja atzinīgas nopūtas.
Lengdons aizsoļoja pa eju un beidzot ieraudzīja tās galā melnu aizkaru. Tur viesus sagaidīja citi muzeja darbinieki, izsniedza katram no viņiem kaut ko līdzīgu biezam pludmales dvielim un tad ļāva ieiet aiz aizkara.
Tunelī pirmītējās satrauktās gaidas bija aizstājis nedrošības pilns klusums. Kad Lengdons pienāca pie aizkara, muzeja darbinieks viņam pasniedza salocītu auduma gabalu, un viņš tūlīt saprata, ka tas ir nevis pludmales dvielis, bet gan neliela plīša sega, kurai vienā galā iešūts spilvens. Pateicies darbiniekam, Lengdons iegāja pa pavērtajiem aizkariem un nonāca nākamajā vietā.
Jau otro reizi vakara laikā viņš bija spiests pēkšņi apstāties. Kaut arī Lengdons nevarētu pateikt, ko bija cerējis ieraudzīt aiz šī aizkara, tas katrā gadījumā nekādi nelīdzinājās ainai, kas nu pavērās viņam priekšā.
"Vai mēs atrodamies… ārpus ēkas?"
Lengdons stāvēja plaša lauka malā. Virs viņa pletās ar žilbinošām zvaigznēm pilnas debesis, bet tālumā aiz vientuļas kļavas bija nupat uzlēcis šaurs pusmēness loks. Čirkstēja cikādes, seju glāstīja viegls, silts vējiņš, bet gaisā vēdīja spēcīgs nesen pļautas leknas zāles aromāts.
– Kungs? – kāds muzeja darbinieks čukstus sacīja, saņemdams viņu aiz rokas, lai vadītu uz lauka pusi. – Lūdzu, sameklējiet sev vietu zālē. Izklājiet segu un izbaudiet notiekošo!
Kopā ar citiem tikpat apstulbušajiem viesiem Lengdons izsoļoja laukā. Lielākā daļa no viņiem jau izvēlējās sev vietas milzīgajā zālienā un izklāja segas. Rūpīgi nopļautais zāles laukums bija aptuveni hokeja spēles laukuma lielumā. Ap to auga vieglajā vējā šalcoši koki, auzenes un vilkvālītes.
Tikai pēc neilga brīža Lengdons aptvēra, ka tā ir tikai ilūzija – neaptverams mākslas darbs.
"Es atrodos rūpīgi izstrādātā planetārijā," viņš nodomāja, apbrīnodams nevainojami sīki darinātās detaļas.
Debesis ar mēnesi, zvaigznēm, vēja nestiem mākoņiem un tālumā redzamiem kalniem bija tikai projekcija. Šalcošie koki un zāles patiešām atradās tepat – vai nu tie bija izcili atdarinājumi, vai arī neliels dzīvu augu mežs, sastādīts apslēptos podos. Ar šo neskaidri izplūdušo veģetācijas apmali bija atjautīgi nomaskētas milzīgās telpas asi izteiktās malas, radot dabiskas vides iespaidu.
Noliecies Lengdons pataustīja zāli. Tā bija mīksta un ļoti līdzīga īstajai, taču pilnīgi sausa. Viņš bija lasījis par jaunajām mākslīgajām velēnām, ko no īstas zāles nespēja atšķirt pat profesionāli sportisti, taču Kiršs bija spēris soli tālāk un radījis mazliet nelīdzenu zemes virsmu ar nelielām ieplakām un uzkalniņiem, kas bija gluži kā īsta pļava.
Lengdons atcerējās pirmo reizi, kad maņas bija viņu pievīlušas. Tolaik viņš, būdams vēl bērns, bija sēdējis mazā laiviņā un peldējis pa mēness apspīdētu ostu, kurā pirātu kuģis iesaistījies apdullinoši skaļā lielgabalu kaujā. Mazā Lengdona prāts nebija spējis aptvert, ka viņš atrodas nevis ostā, bet gan plašā pazemes telpā, kas pieplūdināta ar ūdeni, lai radītu īpašu ilūziju "Disneja pasaules" klasiskajai atrakcijai "Karību jūras pirāti".
Nu pieredzētais iespaids bija satriecoši reāls. Varēja redzēt, ka arī citi viesi lūkojas apkārt un jūtas tikpat izbrīnīti un iepriecināti. Edmonds patiešām bija pelnījis uzslavu – ne tik daudz par šīs apbrīnojamās ilūzijas radīšanu, kā par to, ka viņam izdevies pārliecināt daudzus simtus pieaugušo novilkt smalkos apavus, atgulties zālienā un paskatīties debesīs.
"Bērnībā mēs mēdzām tā rīkoties, taču kādā brīdī pārstājām to darīt." Lengdons atgūlās, nolika galvu uz spilvena un ļāva ķermenim atslīgt mīkstajā zālē. Virs galvas mirdzēja zvaigznes, un Lengdons uz mirkli no jauna atgriezās jaunībā. Viņš atkal bija pusaudzis, kurš pusnaktī kopā ar savu labāko draugu guļ Boldpīkas golfa laukuma leknajās takās un pārdomā dzīves noslēpumus. "Ja paveiksies," Lengdons nodomāja, "varbūt Edmonds Kiršs šovakar palīdzēs mums atrisināt dažus no šiem noslēpumiem."
Tikmēr planetārija dziļumā admirālis Luiss Avila vēl pēdējo reizi pārlaida skatienu telpai un klusi devās atpakaļ. Nepamanīts viņš ieslīdēja aiz tā paša aizkara, caur kuru pirmīt ienāca. Palicis viens ieejas tunelī, viņš pārslidināja plaukstu pār auduma sienām un sataustīja šuvi. Tik klusi, cik vien spēdams, viņš pavilka vaļā līplentes aizdari, izspraucās cauri sienai un no jauna nostiprināja audumu aiz sevis.
Visas ilūzijas pagaisa.
Avila vairs neatradās pļavā.
Viņš stāvēja milzīgā taisnstūrainā telpā, kurā izcēlās augsts, ovāls burbulis. "Telpa telpā". Viņam priekšā esošo konstrukciju – sava veida teātri ar kupolu – ieskāva augsts, no sastatnēm veidots ārējais skelets, pie kura bija piestiprināts kabeļu mudžeklis, apgaismojums un skandas. Uz iekšu pavērsti, spīdoši videoprojektori vienlaikus meta platus gaismas starus uz kupola caurspīdīgās virsmas, tā iekšienē radot zvaigžņotas debess un augstu kalnu ilūziju.
Admirālis atzinīgi novērtēja Kirša talantu dramatisma jomā, kaut gan futūrists nemūžam nebūtu spējis iztēloties, cik tieši dramatisks drīz izvērtīsies viņa rīkotais vakars.
"Neaizmirsti, kas ir likts uz spēles. Tu esi karavīrs, kurš piedalās cildenā karā. Tā ir daļa no lielāka veseluma."
Avila neskaitāmas reizes bija domās atkārtojis visu, kas viņam jādara. Nu viņš iebāza roku kabatā un izvilka lielo rožukroni. Tajā mirklī no kupolā izvietotajiem skaļruņiem virs viņa galvas kā Dieva balss nodārdēja kāda vīrieša sacītie vārdi.
– Labvakar, draugi. Mani sauc Edmonds Kiršs.
Sešpadsmitā nodaļa
Rabīns Kevs Budapeštā nemierīgi soļoja šurpu turpu sava namiņa kabineta puskrēslā. Cieši satvēris televizora tālvadības pulti, viņš satraukti pārslēdza kanālus, gaidīdams ziņas no bīskapa Valdespino.
Vairāki televīzijas kanāli pēdējo desmit minūšu laikā bija pārtraukuši savas ierastās pārraides, lai varētu pieslēgties tiešraidei no Gugenheima muzeja. Komentētāji apsprieda Kirša sasniegumus un izteica minējumus par viņa gaidāmo paziņojumu. Kevam kļuva nelāgi, redzot, kā viņu interese aizvien vairāk pieņēmās spēkā.
"Es šo priekšnesumu jau esmu noskatījies."
Pirms trim dienām Edmonds Kiršs Montserrata kalnā Kevam, al-Fadlam un Valdespino bija parādījis paziņojuma neapstrādāto versiju, kā pats to nodēvēja. Nu Kevam bija radušās aizdomas, ka tieši to pašu programmu tūlīt noskatīsies visa pasaule.
"Pēc šī vakara vairs nekas nebūs tāpat kā agrāk," viņš skumji nodomāja.
Iezvanījās telefons, iztraucējot Kevu no pārdomām. Viņš paķēra klausuli.
Valdespino bez jebkāda ievada paziņoja:
– Jehuda, diemžēl man ir vēl daži nelāgi jaunumi. – Viņš drūmā balsī atstāstīja neparasto informāciju, ko nupat bija saņēmis no Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Kevs šausmās aizspieda sev muti.
– Allama al-Fadls ir… izdarījis pašnāvību?
– Tāds ir varas iestāžu pieņēmums. Viņš ir nesen atrasts dziļi tuksnesī… it kā