Sâkums. Дэн БраунЧитать онлайн книгу.
un mobilie sakari!
Lengdons pacēla roku un sakārtoja radioaustiņas.
– Vinston, vai jūs mani dzirdat?
Apsargs pagriezās un savādi uzlūkoja Lengdonu.
– Es klausos, – Vinstons skaidri ierunājās.
– Edmonds ir nošauts. Mums nekavējoties vajag ieslēgt gaismas. Mums ir jāatjauno mobilie sakari. Vai jūs varat to izdarīt? Vai arī sazināties ar kādu, kurš to spēj?
Pēc dažām sekundēm kupolā pēkšņi iedegās gaismas, izkliedējot maģisko ilūziju par mēness apspīdētu pļavu un apmirdzot plašu, tukšu mākslīgo zālienu, kurā mētājās pamestas segas.
Izskatījās, ka Lengdona šķietamā ietekme apsargu ir iztrūcinājusi. Pēc mirkļa viņš noliecās un uzvilka profesoru kājās. Abi vīri nostājās viens otram pretī spožajā gaismā. Gvards bija liela auguma, tikpat garš kā Lengdons, ar noskūtu galvu un spēcīgiem muskuļiem, kas izspīlējās zem zilās jakas. Viņa bālās sejas neizteiksmīgajos vaibstos izcēlās acis, kuru skarbais skatiens tobrīd kā lāzera stars urbās Lengdonam sejā.
– Jūs šovakar rādīja tajā videofilmā. Jūs esat Roberts Lengdons.
– Jā. Edmonds Kiršs bija mans students un draugs.
– Es esmu karavīrs Fonseka no Karaliskās gvardes, – viņš paziņoja nevainojamā angļu valodā. – Pastāstiet, kā jūs uzzinājāt par to flotes uniformu!
Lengdons pagriezās pret Edmonda līķi, kas nekustīgi gulēja zālienā līdzās podijam. Tam līdzās uz ceļiem bija nometusies Ambra Vidala, kā arī divi muzeja apsardzes darbinieki un personāla mediķis, kurš jau bija atteicies no pūlēm viņu atdzīvināt. Ambra saudzīgi uzklāja līķim segu.
Bija skaidrs, ka Edmonds ir miris. Lengdonam kļuva nelabi. Viņš nekādi nespēja novērst skatienu no sava noslepkavotā drauga.
– Mēs viņam vairs nevaram palīdzēt, – Fonseka noskaldīja. – Stāstiet, kā jūs to uzzinājāt!
Balss tonis likās nepārprotams. Tā bija pavēle. Lengdons no jauna uzlūkoja apsargu un ātri atstāstīja visu, ko bija dzirdējis no Vinstona, – ekskursijas vadītāju programma identificējusi kāda viesa radioaustiņas kā pamestas, viens īsts ekskursiju vadītājs tās atradis atkritumu urnā, tad tika pārbaudīts, kuram viesim šīs radioaustiņas piešķirtas, un secināts, ka šī cilvēka vārds pēdējā brīdī pievienots viesu sarakstam.
– Tas nav iespējams. – Apsargs samiedza acis. – Saraksts tika noslēgts iepriekšējā dienā. Visi viesi tika pārbaudīti.
– Šo cilvēku neviens nepārbaudīja, – radioaustiņās paziņoja Vinstons. – Es sāku raizēties un pārbaudīju šī viesa vārdu. Izrādījās, ka viņš ir izbijis Spānijas flotes admirālis, savulaik atbrīvots no dienesta sakarā ar alkoholismu un pēctraumatisko stresu, kas viņu mocījis kopš teroristu uzbrukuma Seviljā pirms pieciem gadiem.
Lengdons šo informāciju atstāstīja apsargam.
– Sprādziens katedrālē? – Fonseka neticīgi pārvaicāja.
– Tas vēl nav viss, – Vinstons sacīja Lengdonam. – Es noskaidroju, ka šis virsnieks nav nekādā veidā saistīts ar Kirša kungu. Tas mani uztrauca, un es sazinājos ar muzeja apsardzes dienestu, lai saceltu trauksmi, taču informācija nebija pietiekama un viņi apgalvoja, ka mēs nedrīkstam izjaukt Edmonda pasākumu, jo tas tiešraidē tiek straumēts visā pasaulē. Zinot, cik ļoti Edmonds bija nopūlējies, lai sagatavotu šo uzstāšanos, viņu loģika man šķita saprotama, tāpēc es nekavējoties sazinājos ar jums, Robert, cerēdams, ka jūs spēsiet pamanīt šo cilvēku, bet es varēšu neuzkrītoši nosūtīt pie viņa apsardzes komandu. Man vajadzēja rīkoties apņēmīgāk. Es esmu Edmondu pievīlis.
Tas, ka Edmonda mašīna jutās vainīga, Lengdonā nez kāpēc atmodināja nemieru. Viņš aši atskatījās uz apsegto līķi un ieraudzīja, ka viņiem tuvojas Ambra Vidala.
Fonseka izlikās viņu neredzam, joprojām veltīdams visu uzmanību vienīgi Lengdonam.
– Vai šis dators, – viņš jautāja, – nosauca jums attiecīgā flotes virsnieka vārdu?
Lengdons pamāja.
– Viņu sauc admirālis Luiss Avila.
Izdzirdējusi šo vārdu, Ambra sastinga un ar skatienu ieurbās Lengdonā. Viņas sejā parādījās neviltotas šausmas.
Šo reakciju Fonseka nepalaida garām un nekavējoties pagājās viņai tuvāk.
– Vidalas jaunkundz? Vai jums šis vārds ir pazīstams? – Izskatījās, ka Ambra nespēj parunāt. Viņa nodūra galvu un sāka lūkoties grīdā tik cieši, it kā nupat būtu ieraudzījusi spoku. – Vidalas jaunkundz, – Fonseka atkārtoja. – Admirālis Luiss Avila… Vai jums šis vārds ir pazīstams?
Ambras satriektā seja skaidri liecināja, ka viņa patiešām pazīst slepkavu. Pēc mirkļa atkal atguvusies, viņa divreiz samirkšķināja acis, un tumšās acis pamazām noskaidrojās, it kā viņa būtu iznākusi no transa.
– Nē… šis vārds man nav zināms, – viņa nočukstēja, aši uzlūkodama vispirms Lengdonu un tad atkal savu apsargu. – Es tikai… esmu satriekta, uzzinot, ka slepkava ir bijis Spānijas flotes virsnieks.
"Viņa melo," Lengdons secināja, nekādi nespēdams saprast, kāpēc viņai vajadzētu slēpt savu reakciju. "Es pats to redzēju. Viņa pazina šī cilvēka vārdu!"
– Kurš bija atbildīgs par viesu sarakstu? – Fonseka noprasīja, pasperdams soli tuvāk Ambrai. – Kurš tajā ierakstīja šī cilvēka vārdu?
Nu jau Ambras lūpas trīcēja.
– Es… man nav ne jausmas.
Apsarga jautājumus pārtrauca pēkšņa mobilo telefonu kakofonija. Tie bija sākuši zvanīt un pīkstēt visā zālē. Vinstons acīmredzami bija noskaidrojis, kā atjaunot mobilos sakarus, un viens no telefoniem tobrīd zvanīja Fonsekas jakas kabatā.
Gvards izvilka telefonu, ieraudzījis zvanītāja vārdu, dziļi ievilka elpu un atbildēja uz zvanu.
– Ambra Vidala atrodas drošībā, – viņš paziņoja.
Lengdona skatiens pievērsās satrauktajai sievietei. Abu acis sastapās un vēl labu brīdi nenovērsās. Tad Lengdons izdzirdēja radioaustiņās Vinstonu čukstam:
– Profesor, Ambra Vidala lieliski zina, kā Luiss Avila nonāca viesu sarakstā. Viņa šo vārdu tur ierakstīja pati.
Tikai pēc īsa brīža Lengdons aptvēra, ko nupat bija dzirdējis. "Ambra Vidala pati ierakstījusi slepkavas vārdu viesu sarakstā? Un nu viņa melo?" Iekams Lengdons bija paguvis līdz galam saprast, ko tas nozīmē, Fonseka jau sniedza savu mobilo telefonu Ambrai.
Aģents paskaidroja:
– Ar jums vēlas runāt dons Huljans.
Ambra šķita gandrīz vai riebumā novēršamies no telefona.
– Pasakiet viņam, ka man nekas nekaiš, – viņa atteica. – Es pati pēc neilga laika viņam piezvanīšu.
Apsarga sejā parādījās milzīga neticība. Ar plaukstu aizklājis telefonu, viņš čukstus uzrunāja Ambru:
– Viņa augstība dons Huljans, princis, pieprasa, lai…
– Man vienalga, ka tas ir princis, – viņa atcirta. – Ja viņš grib kļūt par manu vīru, viņam būs jāiemācās netraucēt mani gauži nepiemērotos brīžos. Es nupat kļuvu par slepkavības liecinieci, un man ir vajadzīgs laiks, lai atjēgtos! Pasakiet, ka es viņam drīz piezvanīšu.
Fonseka cieši skatījās uz sievieti. Viņa acīs pazibēja kaut