Sâkums. Дэн БраунЧитать онлайн книгу.
apgādātas ne vien ar jautru stāstnieku, īpaši katram apmeklētājam sagatavotu ierakstu un kaulu vadītspējas tehnoloģiju, bet arī ar globālās pozicionēšanas sistēmu, lai varētu precīzi noteikt, kurā muzeja vietā apmeklētājs ir apstājies un kurš komentārs ir jāpārraida attiecīgajā vietā.
– Es lieliski apzinos, kungs, – balss piebilda, – ka jūs kā jau mākslas profesors esat viens no mūsu zinošākajiem viesiem, un pastāv iespēja, ka šī iemesla dēļ mans ieguldījums jums nemaz nebūs vajadzīgs. Vēl ļaunāk, varbūt jūs itin nemaz nebūsiet vienisprātis ar to, kā es analizēšu atsevišķus darbus! – Balss neveikli iesmējās.
"Nopietni? Kurš ir sacerējis šo tekstu?" Vajadzēja atzīt, ka jautrais tonis un īpaši viņam sagatavotais pakalpojums bija burvīga nianse, taču Lengdonam šķita grūti iztēloties, cik lielas pūles ir liktas lietā, lai pielāgotu īpašas radioaustiņas katram no daudzajiem simtiem apmeklētāju.
Par laimi, balss uz laiku apklusa, it kā iepriekš ieprogrammētajam sagaidīšanas dialogam būtu pienācis gals.
Lengdons uzmeta skatienu vēl vienam milzīgam, sarkanam transparentam, kas karājās virs pūļa ātrija otrajā pusē.
Edmonds Kiršs
Šovakar mēs speram soli uz priekšu
"Sasodīts, ko gan Edmonds grasās paziņot?"
Tad Lengdons pievērsās liftiem, kam līdzās tērzēja pulciņš viesu. Starp tiem bija divi slaveni globālu interneta kompāniju dibinātāji, ievērojams indiešu izcelsmes aktieris un vairāki citi labi ģērbti ļoti svarīgi ļaudis, kurus Lengdonam droši vien būtu vajadzējis pazīt, tomēr viņš tos neatcerējās. Apzinādamies, ka gan nevēlas, gan arī nav gatavs uzsākt saviesīgu sarunu par sociālajiem tīkliem un Bolivudu, Lengdons aizsoļoja pretējā virzienā un nesteidzīgi tuvojās lielam modernās mākslas darbam, kas bija novietots pie tālākās sienas.
Instalācija bija ievietota tumšā grotā un sastāvēja no deviņām šaurām konveijera lentēm, kas parādījās no spraugām grīdā un strauji virzījās augšup, nozūdot spraugās griestos. Tas viss līdzinājās deviņiem vertikāli slīdošiem eskalatoriem. Uz katras konveijera lentes bija izgaismots teksts.
"Es skaļi lūdzos… Es sajūtu tavu smaržu uz savas ādas… es izrunāju tavu vārdu."
Piegājis tuvāk, Lengdons saprata, ka slīdošās lentes patiesībā ir nekustīgas; kustības ilūziju radīja sīciņu LED lampiņu "āda", kas pārklāja katru no vertikālajiem stariem. Gaismiņas te strauji iedegās, te atkal izdzisa, veidojot vārdus, kas uzradās pie grīdas, uzjoņoja augšup pa lenti un nozuda griestos.
"Es izmisīgi raudu… Tur bija asinis… Neviens man nepateica."
– Tas ir izaicinošs mākslas darbs, – paziņoja atkal pēkšņi uzradies audiogids.
– Tā nosaukums ir "Instalācija Bilbao", un to ir radījusi konceptuālās mākslas pārstāve Dženija Holcere. Tā sastāv no deviņām LED plāksnēm, kas ir četrdesmit pēdas augstas, un pa tām tiem pārraidīti citāti basku, spāņu un angļu valodā. Tie visi ir saistīti ar AIDS šausmām un palicēju pārciestajām sāpēm.
Lengdons bija spiests atzīt, ka iespaids ir hipnotizējošs un savā ziņā arī sirdi plosošs.
– Varbūt jūs jau esat redzējis kādu Dženijas Holceres darbu?
Kā apburts Lengdons skatījās uz tekstu, kas plūda debesīs. "Es apglabāju savu galvu… es apglabāju tavu galvu… es apglabāju tevi."
– Lengdona kungs? – audiogids skanīgi ievaicājās. – Vai jūs mani dzirdat? Vai jūsu radioaustiņas darbojas?
– Piedodiet… – Lengdons iztrūkās. – Ko? Hallo?
– Jā, labdien, – balss atbildēja. – Manuprāt, mēs jau reiz sasveicinājāmies. Es tikai pārliecinos, vai jūs mani dzirdat.
– Es… atvainojos, – Lengdons sastomījās, strauji novērsdamies no eksponāta un paskatīdamies pāri ātrijam. – Man likās, ka jūs esat ieraksts! Nemaz neapjautu, ka tiešraidē sazinos ar dzīvu cilvēku.
Lengdons domās iztēlojās neskaitāmas kabīnes, kurās rosījās ar radioaustiņām un muzeja katalogiem apbruņojušos kuratoru armija.
– Viss ir kārtībā, kungs. Šovakar es būšu jūsu personīgais pavadonis. Jūsu radioaustiņās ir iebūvēts arī mikrofons. Šī programma ir radīta kā interaktīva sadarbība, kurā mēs ar jums varam risināt dialogu par mākslu.
Tagad Lengdons ievēroja, ka arī pārējie apmeklētāji kaut ko runā savās radioaustiņās. Pat tie, kuri bija ieradušies kā pāri, šķita nedaudz atkāpušies viens no otra un, pārmijot mulsus skatienus, klusi tērzēja ar saviem personīgajiem ekskursiju vadītājiem.
– Vai šeit katram viesim ir savs ekskursiju vadītājs?
– Jā, kungs. Šovakar mēs vadām individuālas ekskursijas trīssimt astoņpadsmit apmeklētājiem.
– Neticami.
– Nu, kā jau jūs zināt, Edmonds Kiršs ir dedzīgs mākslas un tehnoloģijas cienītājs. Šo sistēmu viņš ir izstrādājis tieši muzejiem, cerēdams ar to aizvietot grupu ekskursijas, ko pats nicina. Tādējādi katrs apmeklētājs var izbaudīt privātu ekskursiju, pārvietoties pats savā ātrumā un uzdot jautājumus, ko viņam varbūt būtu kauns darīt grupas klātbūtnē. Tā patiešām ir daudz dziļāka un daudzveidīgāka pieredze.
– Nevēlos izklausīties vecmodīgs, bet… kāpēc katram no mums kāds nevar staigāt līdzās?
– Tas ir loģistikas jautājums, – vīrietis atbildēja. – Ja muzeja pasākumā piedalītos arī personīgie ekskursiju vadītāji, apmeklētāju skaits divkāršotos, un iespējamo viesu skaitu nāktos divkārt samazināt. Turklāt visu personīgo ekskursiju vadītāju vienlaicīgā runāšana radītu jucekli, kas novērstu uzmanību. Šīs ieceres pamatā ir vēlme padarīt diskusiju par netraucētu pieredzi. Kirša kungs allaž apgalvo, ka viens no mākslas mērķiem ir dialoga veicināšana.
– Pilnīgi piekrītu, – Lengdons atbildēja, – un tieši tāpēc cilvēki bieži vien apmeklē muzejus kopā ar kādu draugu vai romantisku paziņu. Šādas radioaustiņas varētu uzskatīt par nedaudz antisociālām.
– Vai zināt? – brits atsaucās. – Šādā gadījumā visas radioaustiņas var pieslēgt vienam ekskursiju vadītājam un izbaudīt grupas diskusiju. Šis programmu nodrošinājums patiešām ir ļoti mūsdienīgs.
– Izklausās, ka jums ir atbildes uz visiem jautājumiem.
– Patiesībā tas ir mans darbs. – Gids mulsi iesmējās un pēkšņi ierunājās par kaut ko citu. – Un tagad, profesor, ja jūs šķērsosiet ātriju logu virzienā, tad ieraudzīsiet muzeja lielāko gleznu.
Lai to izdarītu, Lengdons pagāja garām pievilcīgam, aptuveni trīsdesmitgadīgam pārim, kam bija vienādas baltas beisbola cepurītes. Priekšpusē tās bija greznotas nevis ar kādas kompānijas logotipu, bet gan ar pārsteidzošu simbolu.
To Lengdons pazina labi un tomēr vēl nekad nebija redzējis uz kādas cepures. Pēdējo gadu laikā šis ārkārtīgi stilizētais A burts bija kļuvis par universālu simbolu, ar ko tika apzīmēta viena no planētas visstraujāk augošajām un aizvien skaļākajām ļaužu grupām – ateisti, kuri ar katru dienu aizvien pārliecinošāk iebilda pret to, ko paši uzskatīja par reliģiskas ticības briesmām.
"Vai ateistiem tagad ir pašiem savas beisbola cepures?"
Nopētot tehnoloģiju ģēnijus, kas visapkārt risināja saviesīgas sarunas, Lengdons sev atgādināja, ka daudzi no šiem jaunajiem,