. Читать онлайн книгу.
naktī sakoda divas cūkas.
Tagad bija tēva kārta izrādīt apjukumu.
Misis Vordena atgriezās ar tēju un biskvītiem, tērpa platā apakšdaļa gandrīz iesprūda durvju ailā. Sieviete novietoja paplāti uz galda un, salējusi visiem tēju, nostājās maliņā.
– Tencinu, – sacīja Raiens, skaidri likdams manīt, ka saimniecības vadītājas pakalpojumi vairs nav nepieciešami. Sarūgtinātā misis Vordena nozuda virtuvē, kur pilnīgi noteikti centās noklausīties.
– Jūs runājāt par slepkavībām, – tēvs atgādināja.
– Jā, – Raiens apstiprināja. – Slepkavības notikušas vakar vakarā pie Retklifas lielceļa.
Tēvs samiedza zilās acis. – Cik upuru?
– Pieci. Trīs pieaugušie un divi bērni.
– Vai dieniņ! – tēvs nopūtās. Izskatīdamies pilnīgi sagrauts, viņš iebāza labo roku mēteļa kabatā, izņēma flakonu un iešļāca tējas tasē rubīnsarkanu šķidrumu.
– Ko jūs darāt? – Raiens noprasīja.
– Uzņemu zāles.
– Zāles? Kas tās par zālēm, ko izsniedz flakonos? Vai tas ir alkohols?
– Nē. Nu, zināmā mērā tomēr ir. Bet patiesībā nav.
– Nesakiet, ka tā ir opija tinktūra.
– Es jau teicu, es dzeru zāles. Mani moka spēcīgas sejas sāpes. Opija tinktūra ir vienīgais līdzeklis, kas spēj tās remdēt.
– Sejas sāpes?
– Un kuņģa traucējumi. – Tēvs iedzēra prāvu malku no tasītes. – Tas sākās vēl tad, kad biju jauneklis.
Konstebls Bekers norādīja uz tējas tasi. – Bet jūs ielējāt vismaz unci.
Tēvs iemalkoja vēl.
– Paga! – Konstebls pastiepa roku pēc tasītes. – Augstais Dievs, cilvēk, vai jūs grasāties sevi nogalēt?
Tēvs pievirzīja tasīti sev tuvāk, neļaudams konsteblam Bekeram to satvert. – Nogalēt? – Sviedru kārtiņa tēvam uz pieres kļuva manāmāka, tomēr vēl nespodrāka. – Cik dīvainas iedomas! – Viņš norādīja uz priekšmetu, ko turēja rokā Raiens. – Redzu, ka jums ir mana jaunākā grāmata.
– “Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām”, – Raiens skaļi izlasīja nosaukumu.
Tēvs iemalkoja vēl mazliet šķidruma no tasītes. – Jā, tā sauc vienu no esejām šajā grāmatā.
Bekers paraudzījās uz mani un sacīja:
– Mis de Kvinsij, vai jūs nevēlētos pievienoties saimniecības vadītājai vai arī doties uz savu istabu?
– Kāda iemesla dēļ es varētu to vēlēties?
– Es bīstos, ka mūsu saruna varētu jūs satraukt.
– Es esmu lasījusi tēva darbus. Es zinu, kas tajos aprakstīts.
– Tik un tā, satricinājums var izrādīties pārāk liels.
– Ja jutīšos satriekta, tad aiziešu, – es stingri noskaldīju.
Kādu brīdi neviens nebilda ne vārda. Raiens un konstebls Bekers lūkojās viens otrā, itin kā nevarēdami vienoties par turpmāko rīcību.
– Ļoti labi, palieciet, ja tā uzstājat, – Raiens attrauca. – Tūkstoš astoņi simti vienpadsmitajā gadā Džons Viljamss iegāja Retklifas lielceļa veikalā, kuru saimnieks jau grasījās slēgt. Ar āmuru, uz kura bija iezīmēti iniciāļi Dž. P., viņš sadragāja galvaskausu veikala īpašniekam, viņa sievai, zīdainim un kalponei. Pēc tam viņš mazulim pārgrieza rīkli.
Man radās iespaids, ka Raiens nevajadzīgi sabiezina krāsas, lai pamudinātu mani atstāt istabu, taču es nocietinājos un neizrādīju savas izjūtas.
– Tā tas notika, – tēvs apstiprināja.
– Tieši tādi paši notikumi norisinājās Retklifas lielceļa apkaimē vakar vakarā, – Raiens stāstīja. – Tikai šoreiz nogalināti divi bērni.
– Divi bērni? – Tēvs lēni novietoja tasi uz galda. – Ak vai!
– Mums radusies laba tiesa jautājumu, – Raiens turpināja. – Kā jūs varat tik precīzi, tādos sīkumos zināt, kā izdarītas slepkavības pirms četrdesmit trim gadiem? Kādēļ pat pēc tik ilga laika jūs slavināt šīs slepkavības? Kādēļ vēl pirms mēneša jums šķita svarīgi tās tik ārkārtīgi sīki un izteiksmīgi aprakstīt? Visbeidzot es jautāšu vēlreiz…
kur jūs atradāties vakar vakarā desmitos?
– Un arī šoreiz mana atbilde būs tāda pati. Es staigāju pa ielām.
– Pa kurām ielām?
– Man nav ne jausmas. Es biju nogrimis domās.
– Jūs gribat, lai noticam, ka jūs nepievērsāt ne mazāko uzmanību apkārtnei?
– Miglā? Pat tad, ja es nebūtu tā aizdomājies, tur nebūtu nekādas apkārtnes, ko ievērot.
– Par ko jūs bijāt aizdomājies?
– Par kādu personisku jautājumu.
– Kad notikusi slepkavība, nav tādu personisku jautājumu, par kuriem mēs nedrīkstam izprašņāt.
Es vairs nejaudāju ciest klusu. – Tas ir neprāts! Jūs taču neapgalvosit, ka manam tēvam ir kāds sakars ar šīm slepkavībām?
– Viņš šai jautājumā ir zinošs. Viņš ir apsēsts ar tām.
– Ar slepkavībām, kas notikušas pirms četrdesmit trim gadiem! – Nokaunējusies, ka esmu tā pacēlusi balsi, es turpināju runāt klusāk, taču diezgan bargā tonī. – Mans tēvs pelna iztiku ar rakstiem žurnālos. Lāgiem viņš skar sensacionālus tematus, lai izdevēji spētu pārdot vairāk eksemplāru. Un slepkavības interesē daudzus.
– Vakar vakarā mēs to pieredzējām, – Raiens piezīmēja. Viņš paraudzījās uz konsteblu Bekeru, it kā dodot mājienu pārņemt sarunas pavedienu.
– Mis de Kvinsij, – policists mani uzrunāja. Bija jaušams, ka viņš rauga izpelnīties manu labvēlību. – Vai jums ir kāda nojausma, cikos jūsu tēvs atgriezās no pastaigas pa ielām?
– Nav gan.
– Vai jūs zināt, cikos viņš izgāja no mājas?
– Ap deviņiem vakarā dzirdēju tēva soļus uz kāpnēm. – Stunda laika, lai desmitos nonāktu līdz veikalam, – Raiens pusbalsī aplēsa. – Cilvēkam, kurš radis nosoļot lielus gabalus, tas ir izdarāms.
– Vai dzirdējāt viņu atgriežamies? – Konstebls Bekers man jautāja.
– Nē.
– Trijos naktī! – no virtuves atskanēja misis Vordenas sauciens.
– Patiesi teikts, – tēvs piebalsoja. – Es pārrados trijos naktī.
– Pietiekami