Nāves inspektors. Deivids MorelsЧитать онлайн книгу.
bija sakaltis un blāvi brūnā krāsā. Taču, ņemot vērā rīta notikumus, tā izcelsme likās nemaldīgi nosakāma – tās bija asinis.
Uz ielas gaidošie reportieri viņu vēroja, tādēļ Bekers savaldījās un izturējās aukstasinīgi. Viņš nospieda rokturi un, sirdij spēcīgi pukstot, pastūma durvis nelielā spraugā.
Tad viņš uzsauca, vai mājās kāds ir. Nama iemītnieki varbūt nevēlētos atvērt durvis pēc klauvējieniem, taču uz balsi viņiem vajadzētu reaģēt.
– Vai mani kāds dzird? Es esmu detektīvseržants Bekers!
Man ar jums jārunā.
Cauri pirmajam stāvam aizdārdēja viņa vārdu atbalss.
Viņš pagrūda durvis vēl platāk un centās kaut ko saskatīt, cik vien tālu varēja. Tobrīd durvis atdūrās pret neredzamu šķērsli un tālāk nevērās.
– Vai te kāds ir? – Bekers atkārtoja.
Vīrietis pameta skatienu pār plecu. Abi žurnālisti jau tuvojās vārtiem.
– Konstebl, pielūkojiet, lai šie cilvēki turas pa gabalu!
Bekers pagrūda durvis stiprāk, juta, ka otrā pusē kaut kas pavirzās nost, un spēja iespraukties priekšnamā.
Vēl iekams acis pierada pie pustumsas, viņš saoda nāves smaku.
Otrpus durvīm gulēja sulaiņa līķis. Vīrietim bija ielauzts galvaskauss. Daļa asiņu bija izplūdusi pāri slieksnim un nu jau sakaltusi.
Aiz paraduma Bekers taustījās pēc steka – tāds karājās pie instrumentu jostas katram konsteblam. Protams, tā tur nebija. Taču viņam bija duncis, kuru Raiens bija iemācījis nēsāt makstī, kas piesprādzēta zem bikšu staras. “Vispirms liec lietā trulo galu un tikai tad asmeni,” Raiens brīdināja, “citādi nāksies atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem.”
Izvilcis nazi un sajutis krūtīs uzvilnījam baiļu karstumu, Bekers iekšēji sagatavojās iespējamajam uzbrukumam un pārlaida skatienu telpai. Aiz pustumsā grimstoša priekšnama pletās halle, kuras abās pusēs atradās durvis – tobrīd abas bija aizvērtas. Greznas kāpnes veda uz augšējiem stāviem.
Līdz šim Bekers bagātību bija uzlūkojis vienīgi lorda Pālmerstona savrupmājā. Lai arī vairākkārt viesojies tajā, viņš vēl aizvien nebija pieradis pie ārkārtīgā kontrasta, salīdzinot lepnos namus ar caurumainajām būdām, kādās viņš bija mitinājies, kad strādāja sešdesmit stundas nedēļā ķieģeļu fabrikā. Viņaprāt, bija pārsteidzoši, ka lords Pālmerstons savu rezidenci dēvēja vienkārši par māju. Iespējams, augstmanis bija tā pieradis pie bagātībām, ka viņa acīs tā patiesi nebija nekas vairāk kā parasta māja. “Tiesa, tādā gadījumā būtu interesanti noskaidrot, kādu īpašumu lords Pālmerstons atļautos dēvēt par savrupmāju,” Bekers prātoja.
Parastos apstākļos Bekers būtu ar interesi aplūkojis melnbaltās marmora grīdas rūtis vai bronzā atlietos izsmalcinātos kāpņu balustrādes greznojumus (vārdu “balustrāde” Bekers tikai nesen bija uzzinājis). Taču šos par normāliem apstākļiem diez vai varētu dēvēt. Bekers uzreiz pievērsa uzmanību drēbju kaudzītei kāpņu pakājē. Viņš piesardzīgi paspēra trīs soļus uz priekšu, un ar to pietika, lai ieraudzītu, ka patiesībā tas ir kalpotājas līķis – arī viņai bija sasista galva, un sieviete gulēja sakaltušu asiņu lāmā.
Krūtis sažņaudza saltums, un viņš uzmanīgi pakāpās atpakaļ. Nonācis pie ārdurvīm, Bekers iestūma nazi makstī zem bikšu staras, lai neradītu paniku, kad izies uz ielas. Viņš izspraucās pa durvju spraugu un pārkāpa pāri slieksnim, taču vēsais vējš nespēja mēroties ar namā valdošo dzestrumu. Mākoņi vērtās vēl tumšāki.
Abi avīžnieki pūlējās pārliecināt konsteblu ielaist viņus mājā.
– Ko jūs tur noskaidrojāt? – viens uzsauca.
– Konstebl, laidiet darbā klabekli! – Bekers ieaurojās.
Nobijušies, ka Bekers pavēlējis viņus piekaut, reportieri paspruka sāņus.
Bet konstebls cieši satvēra klabekļa rokturi un iegrieza mēlīti, un skaļā klaboņa satricināja šauro, pieblīvēto ielu.
Namā pēc nama aiz aizkariem pavīdēja satrauktu cilvēku sejas. No pagrabstāvu virtuvēm pa kāpnēm augšup uzsteidzās kalpotāji. Vēl pirms pusminūtes iela bija tukša un pamesta, bet tagad tajā kūsāja dzīvība.
Pa ielu skriešus tuvojās konstebls. Policistu apgaitas teritoriju struktūra bija veidota tā, lai kaimiņu apgabala patruļas ne uz brīdi neatrastos ārpus dzirdamības robežas. Kā apliecinādams šī noteikuma lietderību, no pretējās puses arī brāzās konstebls.
Pirmajam Bekers paziņoja:
– Es esmu detektīvseržants Bekers! Palieciet tepat un nodrošiniet kārtību! – Otru jaunpienācēju viņš norīkoja steigties uz Svētā Jēkaba baznīcu. – Paziņojiet inspektoram Raienam, ka lēdija Kosgrova nav vienīgā.
– Nav vienīgā?
– Inspektors sapratīs, kas ar to domāts. Sakiet, lai viņš uz karstām pēdām steidzas šurp. Lai ņem līdzi konsteblus.
Cik vien daudz var.
Patruļu policists aizšāvās prom, bet pie nama parādījās divi citi.
– Kas noticis? – no pūļa sauca sieviete priekšautā.
– Mans kungs vēlas noskaidrot, par ko tāds tracis, – paziņoja livrejā tērpts sulainis.
– Pasakiet, ka policija ir ņēmusi vadību savās rokās. Jūs visi atgriezieties savās vietās! – Bekers pavēlēja. – Te nav ko redzēt.
– Policisti nenorādīs, kā mums Meifērā dzīvot! – sieviete priekšautā nerimās.
Bekeram uzmācās vēlme apjautāties sievietei, kā viņai patiktu apspriest šo repliku aiz restēm iecirknī. “Kā šādu problēmu nokārtotu Raiens?”
– Panāc šurp! – Bekers viņai uzsauca.
– Es? – Piepeši sieviete vairs tik pašpārliecināta nerādījās.
– Uz kuru es rādu ar pirkstu? Uz tevi, vai ne? Panāc šurp. – Viņa vilcinādamās paklausīja, un Bekers turpināja: – Vai gribi palīdzēt? Būs jaunumi, par ko patrīt mēli virtuvē.
Iedomādamās, ka varēs darbavietā atgriezties ar svaigām baumām, kalpone pasmaidīja.
– Vai šīm mājām ir sētas puses durvis? – Bekers vaicāja. – Tur ir sabūvēti staļļi. No turienes mēs drīkstam nākt, sanest ēdamo un ogles.
– Parādi šim glītajam konsteblam sētas puses durvis.
– Man šis nemaz tik glīts nerādās.
– Tā, tagad tu viņu aizvainoji. Parādi viņam, kur atrodas durvis! Konstebl, pa tām neviens nedrīkst ieiet. Pats arī uzmanieties, jo pa tām var izbrāzties kāds cilvēks ar nejaukiem nodomiem.
– Saprotams, seržant!
Bekers nebija pieradis pie tā, ka viņu uzrunā jaunajā dienesta pakāpē, un pirmajā mirklī nodomāja, ka šis konstebls vēršas pie kāda cita.
Kamēr kalpotāja aizveda konsteblu, no Česterfīldhillas vienas puses attraucās vēl trīs patruļu policisti, un divi citi steidzās no pretējās puses. Bekers uzrādīja žetonu un paaicināja visus sapulcēties tuvu. Viņš runāja klusu, lai reportieri nevarētu noklausīties.
– Šajā mājā ir noslepkavoti vismaz divi cilvēki. Es neesmu pārmeklējis visas telpas.
Apkārtējo sejas nocietinājās