Nāves inspektors. Deivids MorelsЧитать онлайн книгу.
pamazām atgriezās savos solos.
Inspektors, kurš bija tikpat garš kā pulkvedis, sekoja viņa paraugam un uzkāpa uz sola. Īram raksturīgie rudie mati piesaistīja ne mazāk uzmanības kā viņa žetons.
– Es esmu inspektors Raiens! Vīrs, kurš sarunājas ar vikāru, ir detektīvseržants Bekers!
Vēl viens detektīvs!
Raiena paceltajā balsī varēja saklausīt sāpju atblāzmu. Viņš spieda kreiso plaukstu pie vēdera, it kā raudzīdams remdēt ievainojuma radītas mokas.
– Palieciet savās vietās! Mēs gribam parunāt ar jums visiem cerībā, ka esat pamanījuši ko noderīgu!
Bekers pieturēja vikāru, līdz tas atguva līdzsvaru, un tad apsviedās pret tumšsarkano lāmu ložas priekšā. Tā izplūda pa durtiņu apakšu. Uzmanīdamies, lai neiekāptu asinīs, Bekers atgriezās pie lorda Pālmerstona ložas un vēlreiz pārlēca pāri margām. Baznīcēni atkal noelsās. Dzelzs riņķiem noskrapstot gar stieni, viņš atrāva vaļā aizkaru un ielūkojās kaimiņu ložā.
Jūtot sev pievērstos daudzos skatienus, Bekers savaldījās, lai neizpaustu emocijas. Viņš bija domājis, ka pēc pārdzīvotajiem notikumiem pirms septiņām nedēļām viņu vairs nekas nespēs šokēt.
Sieviete, kuru viņš bija redzējis ieejam ložā, gulēja uz grīdas. Melnās drānas bija piesūkušās ar tumšsarkano šķidrumu, kas pletās visapkārt uz grīdas. Labajā rokā viņa bija sažņaugusi papīra lapu ar melnām apmalēm. Gan zīmīte, gan melnā aploksne bija notraipītas asinīm. Galva bija atgāzusies tik tālu, ka seja zem plīvura kārtām, šķiet, vērās uz kaut ko aizmugurē. Kakls bija pārgriezts tik dziļi, ka varēja saskatīt skausta kaulus.
Piecus gadus patrulējis uniformā, Bekers paraduma pēc pasniedzās pēc klabekļa, kas tolaik policistiem karājās pie jostas. Viņš bija gatavs atlocīt koka rokturi, izskriet no baznīcas uz ielas un spēcīgi iegriezt instrumentu. Skaļo troksni sadzirdētu citi konstebli pat ceturtdaļjūdzes attālumā. Taču viņam, protams, vairs nebija ne klabekļa, ne instrumentu jostas. Tagad Bekers bija detektīvseržants civildrēbēs un viņa pienākums bija ne tikai saukt papildspēkus, bet arī uzņemties vadību.
Kāds nostājās blakus, un viņš pagriezās. Lorda Pālmerstona ložā bija ienācis vikārs. Ieraugot asiņaino ainu, garīdznieks nobālēja un saļodzījās. Bekers satvēra mācītāju un lēni nosēdināja uz sola.
Pēkšņi līdzās parādījās vēl kāds – de Kvinsijs. Mazais vīriņš pacēlās uz pirkstgaliem, lai palūkotos pāri starpsienai. Groteski izplājies līķis, milzum daudz asiņu – visas šīs šausmas nelikās viņu nekādi ietekmējam, ja nu vienīgi viņa skatiens tapa vēl spraigāks.
– Kā jūtaties? – Bekers apvaicājās.
Opija lietotāja zilās acis bija cieši piekaltas līķim, un viņš palika atbildi parādā. Piedevām pirmo reizi šajā rītā viņš bija pārstājis knosīties.
– Nesaprotu, kāpēc es taujāju. Dabiski, ka jūs šādās situācijās jūtaties kā zivs ūdenī, – Bekers novilka. Viņš pagriezās pret Emiliju, kura bija palikusi sēžam un vēroja tēvu. – Un jūs, Emilij? Kā jūtaties?
– Kas tur redzams?
– Tā sieviete melnā.
– Mirusi? – Emilija jautāja.
– Jā.
– Varbūt viņa krizdama atsitusi galvu? Tas varēja būt negadījums.
– Man ir aizdomas, ka tur slēpjas kas vairāk.
Kāds cits varbūt nerimtu tincināt Bekeru. “Vai viņa ir noslepkavota? Kā? Kādēļ tik daudz asiņu? Vai mums visiem gals klāt?” Taču Emilija uztvēra Bekera skaļi neizteikto mājienu un apņēmīgi palocīja galvu.
– Pildiet savu pienākumu, Džozef. Par mums ar tēvu neliecieties ne zinis.
– Jā, pirms septiņām nedēļām jūs vairāk nekā skaidri izrādījāt savu nervu stingrību, – Bekers attrauca.
Tajā brīdī pie ložas pienāca Raiens un apstājās pie asiņu peļķes.
Viņam sekoja pulkvedis Tresks. Ieraudzījis Emiliju, virsnieks it kā norūpējies sarauca pieri. Emilija neviļus samulsa. Pulkveža sejas izteiksme liecināja, ka viņš jauno sievieti ir redzējis agrāk, taču viņai nebija ne jausmas, kad tas gadījies.
Jau nākamajā mirklī Tresks pagriezās pret mirušās sievietes ložu. Viņš bija pietiekami gara auguma un varēja ieskatīties tajā, neiekāpdams asinīs, un no redzētā viņa sejā saspringa vaigu muskuļi – jādomā, no izbrīna, nevis šoka. Protams, kara gaitās viņš neapšaubāmi daudzkārt redzējis vardarbīgas nāves upurus un nebija viegli pārsteidzams.
Virsnieks iztaisnojās.
– Kā varu līdzēt, inspektor?
– Mēs nedrīkstam pielaist cilvēkus šeit, tuvumā, – Raiens viņam paskaidroja. – Ja pūlis te sāks drūzmēties, agrāk vai vēlāk kāds iekāps asinīs. Mēs nevarēsim izšķirt, kuras pēdas atstājis pūlis un kuras slepkava.
– Es apsolu to nepieļaut.
Pulkvedis nostājās aizsardzības pozā asiņu lāmai priekšā.
– Beker! – Raiens pagriezās.
– Nesaprotu, – jaunākais policists mulsa. – Kā slepkava iekļuva ložā, neviena neredzēts? Kā viņš spēja aizbēgt?
Raiens izklausījās tikpat apjucis.
– Jā, izliets tāds lērums asiņu, ka slepkava noteikti notraipījies. Pat šādā sajukumā viņš nevarētu atstāt baznīcu neievērots, ja vien nekļūtu neredzams. – Raienam iešāvās prātā kāda doma, un viņš sastomījās. – Varbūt viņš nav aizbēdzis.
– Jūs domājat, ka slepkava joprojām slēpjas kaut kur baznīcā? – Bekers strauji paraudzījās apkārt.
– Atved konsteblus! – Raiens pavēlēja. – Cik vien daudz vari atrast.
Garām pārbiedētu cilvēku rindām Bekers aizsteidzās pa centrālo eju.
– Sastādiet aizgājušo draudzes locekļu sarakstu! – nonācis pie lielajām durvīm, viņš izrīkoja baznīcas vecāko.
– Kad iziešu, aizbultējiet durvis un nevienu nelaidiet ārā!
Pa ausu galam dzirdēdams Bekeru aizskrienam, Raiens pievērsās vikāram.
Mācītājs sēdēja lorda Pālmerstona ložā, sakņupis un galvu noliecis teju līdz ceļgaliem.
Blakus sēdēja Emilija, kā mierinādama uzlikusi roku vīrietim uz pleca. – Tieši tā. Pieliecieties. Elpojiet lēni un dziļi.
– Vikār, vai spēsiet atbildēt uz dažiem jautājumiem? – Raiens vaicāja. – Es dzirdēju, ka džentlmenis, kas pavadīja šo sievieti, godāja viņu par lēdiju Kosgrovu.
– Jā, tāds ir viņas vārds.
– Es esmu dzirdējis par lordu Kosgrovu. Viņš vada komiteju, kas pārrauga cietumu sistēmu.
– Tas ir viņas vīrs, – vikārs paskaidroja.
– Kālab viņa tērpusies sērās? Vai lords Kosgrovs ir miris? – Vēl vakar redzēju lordu, un viņš bija pie labākās veselības. – Vikāra balss skanēja slāpēti, jo viņš joprojām sēdēja, zemu noliecis galvu. – Ieraugot šorīt lēdiju Kosgrovu sērās, es biju ārkārtīgi pārsteigts.
– Vai jūs saskatījāt to, kas viņai uzbruka? – Raiens