Mulsums. Meredita VaildaЧитать онлайн книгу.
matus, viņš izskatījās caurcaurēm lietišķs. Viņam bija ogļu melna vienrindu žakete un balts krekls ar neaizpogātu apkaklīti. Apģērbs izskatījās dārgs. Pat viņa odekolons smaržoja dārgi.
Netēmē tik augstu, Ērika, man prātā klusi nodungoja kāda balss, atgādinot, ka nu bija mana kārta kaut ko sacīt.
– Nē, viss ir kārtībā. Atvainojiet.
– Nevajag atvainoties, – svešinieks klusi un pavedinoši atteica, un viņa lūpās pavīdēja viegls smaids. Viņa lūpas bija stingras un daudzsološas, mūsu sejas šķīra tikai daži sprīži, un to nebija iespējams neievērot. Viņš ar mēli pārlaida pār apakšlūpu, es nedzirdami nopūtos un paliku ar muti vaļā. Ak dievs, šī vīrieša izstarotā seksuālā enerģija līdzinājās paisuma vilnim!
– Lendona kungs, uz šo pusi, lūdzu.
Kamēr zāles pārzinis gaidīja viņa atbildi, es atskurbu pietiekami, lai spētu izslieties un pārliecināties, ka atkal spēju nostāvēt pati uz savām kājām. Lai vēl vairāk palīdzētu sev, ar plaukstām atspiedos pret viņa krūtīm, kas pat cauri uzvalkam šķita stingras un nepakļāvīgas. Viņš atlaida mani, un viņa plaukstas lēni noslīdēja man pār gurniem un nesteidzīgi atrāvās, atstājot aiz sevis ugunīgas pēdas. Neviens saldais ēdiens nespēja līdzināties šim vīrietim.
Viņš pamāja zāles pārzinim, gandrīz ne mirkli nenolaizdams acis no manis. Šis skatiens, kas mūs saistīja kā pavediens, bija mani burtiski paralizējis. Pārņēma nesaprātīga vēlme atkal sajust, kā man pieskaras viņa rokas, satverot mani tikpat valdonīgi kā pirms mirkļa. Ja jau man reiba galva no viņa pieskāriena vien, bija grūti iedomāties, ko viņš spētu paveikt gultā. Vai tikai tuvumā neatradās garderobe? Mēs to varētu noskaidrot jau uzreiz.
– Lūdzu, nāciet man līdzi, kungs, – zāles pārzinis sacīja, ar mājienu aicinādams manu glābēju sev līdzi.
Viņš aizsoļoja nevērīgi un graciozi, pamezdams mani viscaur trīcam. Kamēr noskatījos viņam pakaļ – un to patiešām bija vērts redzēt –, pie manis pienāca Marī. Man vajadzēja nokaunēties, taču patiesībā es jutos nekautrīgi apmierināta, ka nebiju spējusi noturēt līdzsvaru uz četras collas augstiem papēžiem. Tā kā man šobrīd nebija neviena mīļākā, šim noslēpumainajam vīrietim vajadzēja kļūt par daudzu manu turpmāko fantāziju tēlu.
Uzkāpusi pa bibliotēkas ēkas platajām granīta kāpnēm, es izsoļoju cauri vairākām zālēm, lai nokļūtu profesora Kvinlena kabinetā. Kad pieklauvēju pie durvīm, viņš kaut ko cītīgi pētīja sava datora ekrānā.
Viņš strauji pagriezās savā krēslā.
– Ērika! Mana labākā jauna interneta uzņēmuma dibinātāja!
Profesors bija nodzīvojis Amerikā pietiekami ilgi, lai viņa nodevīgais īru akcents vairs nebūtu tik izteikts. Man tas vēl aizvien šķita burvīgs, un es kāri tvēru katru vārdu.
– Nu, stāsti, kā tu jūties, tikusi brīvībā?
Viegli iesmējos. Viņa neviltotais prieks, mani ieraugot, šķita tik sirsnīgs. Kvinlens bija pievilcīgs, aptuveni piecdesmit gadus vecs vīrietis ar iesirmiem matiem un laipnām, gaiši zilām acīm.
– Godīgi sakot, vēl aizvien neesmu īsti pieradusi. Un kā tad ar jums? Kad jums sāksies atvaļinājums?
– Pēc dažām nedēļām es lidošu uz Dublinu. Ja šogad tev gadīsies brīvs brīdis, tev noteikti jāatbrauc pie manis ciemos.
– Es, protams, to darītu ar vislielāko prieku, – noteicu.
Kāds man būs šis gads? Cerams, izdosies izauklēt savu uzņēmumu cauri pirmajiem grūtajiem izaugsmes mēnešiem, taču patiesībā man nebija ne jausmas, ko šis gads varētu atnest.
– Nez kāpēc man šķiet, ka būtu dīvaini satikties ar jums ārpus studentu pilsētiņas, profesor.
– Es vairs neesmu tavs profesors, Ērika. Lūdzu, sauc mani par Brendonu. Tagad es esmu tavs draugs un padomdevējs, un es patiešām ceru, ka aiz šīm sienām mēs redzēsimies daudz biežāk.
Profesora vārdi trāpīja man kā belziens, un man kaklā kaut kas iekutējās. Pie joda, sentimentāli brīži nedeva man mieru visu nedēļu. Kvinlens šo dažu pēdējo gadu laikā bija mani neiedomājami atbalstījis, izvadot cauri manam specializācijas priekšmetam un iepazīstinot ar dažādiem cilvēkiem, lai palīdzētu attīstīt uzņēmumu. Gluži kā nenogurdināma karsējmeitene ikreiz, kad man bija vajadzīgs uzmundrinājums.
– Es nespēju vien jums pienācīgi pateikties. Es gribu, lai jūs to zinātu.
– Palīdzēšana tādiem cilvēkiem kā tev, Ērika, man ir stimuls rītos izkāpt no gultas. Un tā es varu turēties tālāk no krodziņa. – Viņš greizi pasmaidīja, un viņa vaigā ievilkās vientulīga bedrīte.
– Un Makss?
– Nu, diemžēl Maksa nerimtīgā tieksme pēc alkohola un sievietēm krietni pārspēja viņa nerimtīgo tieksmi pēc panākumiem biznesā, taču šķiet, ka galu galā viņš tomēr ir saņēmies. Īsti neesmu pārliecināts, vai šajā ziņā esmu izrādījies noderīgs, tomēr… kas zina? Visi jau nevar būt tādi kā tu, dārgā.
– Es tik ļoti uztraucos, ka ilgtermiņā mans uzņēmums varētu izrādīties nenoturīgs, – atzinos, cerēdama, ka viņam piemīt gaišredzība, ar kādu es pati vis nevarēju lepoties.
– Man nav nekādu šaubu par to, ka tu kaut kādā veidā gūsi panākumus. Ja ne ar šo uzņēmumu, tad noteikti ar kaut ko citu. Neviens no mums nezina, kur dzīve mūs aizvedīs, taču tu esi gatava no daudz kā atteikties un smagi strādāt, lai piepildītu savus sapņus. Kamēr vien tu neatkāpsies no šiem sapņiem un allaž paturēsi tos prātā, tevis izvēlētais virziens vienmēr būs pareizs. Vismaz tā es saku pats sev.
– Manuprāt, izklausās pareizi. – Jutos pagalam satraukta, jo nākamajā dienā bija paredzēta tikšanās, kam vajadzēja kļūt izšķirošai gan manam uzņēmumam, gan man pašai. Lieks uzmundrinājums patiešām nenāca par ļaunu.
– Kad būšu ar to visu ticis skaidrībā, es tev pateikšu, – Kvinlens apsolīja.
Man nebija skaidrs, vai tas bija sacīts, lai iedvesmotu vai laupītu drosmi, jo zināju, ka dažkārt viņš jutās tikpat bezmērķīgs kā šobrīd es pati.
– Bet tikmēr paskatīsimies, ko tu rītdienai esi sagatavojusi mūsu draugam Maksam. – Viņš pamāja uz mapi, ko turēju klēpī, un izbrīvēja vietu uz sava rakstāmgalda.
– Noteikti. – Izklāju uz galda biznesa plānu un savas piezīmes, un mēs ķērāmies pie darba.
Otrā nodaļa
Uzmetusi man jautājošu skatienu, kompānijas Angelcom Venture Group sekretāre ieveda mani apspriežu telpā gaiteņa galā. Aši nopētīju sevi, lai pārliecinātos, vai viss ir pienācīgā kārtībā. Pagaidām nebija ne vainas.
– Iekārtojieties ērtāk, Hetevejas jaunkundz. Visi pārējie drīz būs klāt.
– Paldies, – pieklājīgi noteicu, juzdamās pateicīga, ka telpa pagaidām vēl bija tukša. Dziļi ievilku elpu un ļāvu pirkstiem slīdēt pār apspriežu telpas galda malu, kamēr nonācu pie stikla sienas, no kuras pavērās skats uz Bostonas ostu. Manam aizvien pieaugošajam nemieram piejaucās bijība. Jau pēc mirkļa man vajadzēja nonākt aci pret aci ar šīs pilsētas visbagātākajiem un ietekmīgākajiem investoriem. Jutos tik neomulīgi, ka tas vairs pat nebija smieklīgi. Vēlreiz dziļi ieelpoju un satraukti papurināju rokas, vēlēdamās, kaut spētu mazliet atslābināties.
– Ērika?
Es strauji apsviedos. Man tuvojās jauns vīrietis,