Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams DžonsonsЧитать онлайн книгу.
šeit, un pēc tam viņu vairs nebija. Viņus, tāpat kā Bosonu, aizgādāja uz nezināmām zemēm. Tā viņš domāja par vairumu cilvēku – tie uzrodas tavā dzīvē kā atradeņi uz durvju sliekšņa, un vēlāk tos aizskalo kā ar plūdiem. Taču Bosons nebija zudis nebūtībā – kaut kur viņš tomēr nonāca: vai nu nogrima zivīm par barību, vai arī viņa ķermenis uzpūtās un, viļņu nests, aizpeldēja uz ziemeļiem līdz Vladivostokai. Arī japānis nekur nebija pazudis – viņš atradās tepat, apmācības pagalmā, ieslodzīts metāla kastē. Un Čundo piepeši iešāvās prātā, ka arī viņa māte tieši tajā brīdī kaut kur atradās. Piemēram, sēdēja kādā dzīvoklī galvaspilsētā, varbūt raudzījās spogulī, sukāja matus un gatavojās doties pie miera.
Pirmo reizi vairāku gadu laikā Čundo aizvēra acis un atļāvās atsaukt atmiņā viņas seju. Ir bīstami tā sapņot par cilvēkiem. Ja nepiesargās, viņi drīz nonāk tunelī turpat līdzās. Tā daudzkārt bija gadījies ar zēniem, kurus viņš atcerējās no “Ilgo rītdienu” laikiem. Viens tāds misēklis, un tev jau seko zēns tumsā. Viņš ar tevi runājas, tincina, kāpēc neesi nomiris no aukstuma, kāpēc neesi iekritis krāsvielas cisternā, un uzbrāžas bailes, ka pēkšņi saņemsi spērienu pa seju.
Bet nu parādījās viņa māte. Gulēdams un klausīdamies, kā slimais kareivis drebinās, viņš dzirdēja prātā sievietes balsi. “Arirana,”5 viņa dziedāja sāpjpilnā balsī, teju čukstus, un balss šķita atplūstam no kādas nezināmas nekurienes. Pat tie stulbie bāreņi zināja, kur atrodas viņu vecāki.
Vēlu vakarā istabā iestreipuļoja Džils. Atvēris ledusskapi – tas bija aizliegts –, viņš tajā kaut ko ievietoja un tad iekrita gultā. Džils mēdza gulēt, rokas un kājas pārkāris gultas malām, un Čundo nosprieda, ka šim puisim bērnībā bijusi pašam sava gultiņa. Pēc mirkļa tulks jau bija iekritis dziļā miegā.
Tumsā Čundo un virsnieks So piecēlās un piegāja pie ledusskapja. Kad virsnieks So pavilka rokturi, no iekārtas uzvēdīja tikko jaušams vēsums. Dziļāk pie aukstumiekārtas sienas, aiz kvadrātveida asiņu maisiņu krāvumiem, virsnieks So sataustīja pustukšu sodžu pudeli. Durvis tika aši aizvērtas, jo asinis bija paredzēts nogādāt Phenjanā. Ja tās sabojāsies, viņiem sakurs pamatīgu pirti.
Viņi pienesa pudeli pie loga. Tālumā savās kolonijās rēja suņi. Pie apvāršņa virs raķešu bunkuriem debesīs viegli mirguļoja gaišums – tur no okeāna virsmas atspīdēja mēnessgaisma. Džils sāka miegā laist gāzes.
Virsnieks So iedzēra malciņu no pudeles.
– Šaubos, vai vecais Džils ir kādreiz bijis spiests iztikt no prosas sacepuma un sorgo zupas.
– Kas viņš tāds vispār ir? – Čundo noprasīja.
– Lai nu paliek. – Virsnieks So atmeta ar roku. – Es nezinu, kāpēc Phenjanā pēc visiem šiem gadiem sadomājuši atjaunot šo nodarbi, taču jācer, ka pēc nedēļas tiksim no viņa vaļā. Viena misija! Tad, ja viss ies gludi, mēs to puisi vairs neredzēsim.
Čundo mazliet iedzēra. Kuņģis kāri uzsūca spirtu ar augļu garšu.
– Kas tā ir par misiju? – viņš jautāja.
– Vispirms vēl viens izmēģinājuma brauciens, – virsnieks So stāstīja. – Pēc tam mēs dodamies pēc kaut kā īpaša. Tokijas operas teātris pavada vasaras Ņiigatā. Ir kāda dziedātāja, vārdā Rumina.
Nākamais sodžu malks ieslīdēja rīklē. – Opera? – Čundo pārvaicāja.
Virsnieks So paraustīja plecus. – Acīmredzot kāds Phenjanas priekšnieks noklausījies pirātu ierakstu un sakārojis pēc viņas.
– Džils stāstīja, ka izdzīvojis pēc norīkojuma meklēt kājnieku mīnas, – Čundo sacīja. – Par to viņu nosūtīja mācīties valodu skolā. Vai tas ir tiesa? Vai tāda ir kārtība, ka par tādu darbu atalgo?
– Mēs esam spiesti strādāt ar Džilu, saproti? Bet tu viņā neklausies. Klausies manī, – virsnieks mudināja, bet Čundo klusēja. – Kas tad nu? Vai sirds pēc kaut kā tīko? – virsnieks So pajautāja. – Vai tu maz zini, ko vēlies par atalgojumu? – Čundo papurināja galvu. – Tad nebēdā par to.
Virsnieks So iegāja kaktā un nostājās pie atejas spaiņa. Atspiedies pret sienu, viņš ilgu laiku nopūlējās atviegloties. Bet velti.
– Savā laikā es paveicu vienu otru brīnumu, – viņš atzina. – Saņēmu arī atalgojumu. Un redzi, kur esmu. – Viņš pašūpoja galvu. – Tev labākais atalgojums būtu nekļūt tādam kā es.
Čundo nolūkojās pa logu uz metāla kasti. – Kas viņu sagaida?
– To vīrieti ar suni? – virsnieks So jautāja. – Jādomā, ka jau šobrīd pāris pubjoku sēž vilcienā no Phenjanas, brauc viņam pakaļ.
– Jā, bet kāds liktenis viņu gaida?
Virsnieks So vēl reizi sasprindzinājās, lai izspiestu urīna lāsi.
– Neuzdod stulbus jautājumus, – viņš izgrūda caur zobiem.
– Vai par atalgojumu var palūgt kādu cilvēku? – Čundo iztēlojās māti braucam ar vilcienu uz Phenjanu.
– Ko tad? Sievieti? – Virsnieks So īgnsi nopurināja savu umkyoung. – Jā, prasīt tu vari.
Viņš atgriezās un izdzēra pudeli, atstādams dibenā tikai malciņu. To viņš pamazām iztukšoja mirstošajam karavīram uz lūpām, tad uz atvadām papliķēja zēnam pa krūtīm un novietoja tukšo pudeli piesvīdušajā padusē.
Rekvizējuši vēl vienu kuģi, viņi devās otrajā braucienā. Cusimas šaurumā varēja saklausīt skaļus, varenus klikšķus. Tie atgādināja būkšķus, kas rodas, belžot pa krūtīm; tur dzelmē medīja kašaloti. Tuvojoties Dogo salai, piepeši no jūras redzēja slejamies granīta smailes – augšpusē baltas no putnu gvano un zemāk oranžas no neskaitāmām jūraszvaigznēm. Čundo lūkojas uz salas ziemeļu zemesragu, kuru viscaur klāja melnās vulkāniskās smiltis un punduregļu audzes. Šī pasaule bija radīta tikai sevis labad, bez jebkādas jēgas vai nolūka – ainava, kas nekalpos par pārākuma apliecinājumu kādam dižam vadonim.
Šajā salā bija ierīkots slavens kūrorts, un virsnieks So cerēja pludmalē savākt kādu vientuļu tūristu. Taču salas aizvēja pusē ūdenī šūpojās tukša, melna, piepūšama Avon motorlaiva sešu vīru apkalpei ar piecdesmit zirgspēku Honda piekaramo motoru. Nolaiduši no kuģa klāja laiviņu, atbraucēji devās to izpētīt. Avon rādījās pamesta, tuvumā neviena neredzēja. Viņi pārkāpa tajā, un virsnieks So uz brīdi iedarbināja motoru un tad to izslēdza. Pēc tam, izcēluši no savas laiviņas degvielas tvertni, viņi kopīgiem spēkiem peldlīdzekli sašūpoja, un tas ātri pildījās ar ūdeni, līdz nogrima dibenā ar aizmuguri pa priekšu.
– Tagad mēs esam pienācīga vienība, – noteica virsnieks So, apbrīnodams jauno laivu.
Tajā brīdī virs ūdens parādījās nirējs.
Vīrietis novilka masku un pārsteigts nedroši uzlūkoja savā laivā sēdošos trīs vīrus, tomēr pasniedza maisiņu ar jūras gliemežiem un ļāvās, lai Džils palīdz ierausties laivā. Nirējs izrādījās prāvāks par visiem, zem akvalangista tērpa izspiedās muskuļi.
– Pasaki, ka mūsu laiva avarēja un nogrima, – virsnieks So lika Džilam.
Džils uzrunāja nirēju, un tas strauji žestikulēja un iesmējās.
– “Es zinu, ka jūsu laiva nogrima,” – Džils tulkoja. – “Tā gandrīz iebelza man pa galvu.”
Pēkšņi
Populārākā korejiešu tautas dziesma.