Ūdens atmiņa. Kārena VaitaЧитать онлайн книгу.
cigarete bija sastingusi pirkstos. – Es zinu. – Viņa aizgriezās un atkal pievērsās tālumā vēl redzamās laivas garajam mastam. – Man neienāktu ne prātā gaidīt, lai tu atgrieztos manis dēļ. – Viņa atkal ievilka dūmu no cigaretes, kaut gan rokas tagad briesmīgi trīcēja un viņai tik tikko izdevās to pietuvināt mutei.
– Man piezvanīja Kvinns, – es sacīju un jutos neērti, jo neredzēju iemeslu melot. – Vai viņš ir mājā, kopā ar Gilu?
Bāli zaļām acīm viņa cieši mani nopētīja. Radās sajūta, ka es raugos savas mātes sejā. – Tu neko nevari mūsu labā izdarīt, Mārnij. Labāk atgriezies savā tuksnesī, kur mēnešiem nelīst lietus. Liec mūs mierā. Tu mums te neesi vajadzīga. Un es negribu, lai tu būtu te. Posies uz mājām.
– Es jau esmu mājās. – Šie vārdi pārsteidza arī mani. Bija pagājuši desmit gadi, kopš es šo vietu pie okeāna biju saukusi par mājām.
Piepeši māsa piecēlās kājās. Sega iekrita smiltīs un ūdenī. Es ieraudzīju viņas kājas, un mani pārņēma šausmas – vieni vienīgi kauli, uz kuriem tikpat kā nebija miesas. Uz viņas augšstilba vīdēja liels balts pārsējs. “Kopš negadījuma ir pagājuši jau gandrīz divi mēneši. Kālab gan joprojām nepieciešams pārsējs?” Es ieskatījos savas māsas acīs, cerēdama ieraudzīt kaut ko citu, izņemot izaicinājumu. Ne vārda nesacījusi, Diāna sāka iet gar okeāna krastu projām no manis, aiz sevis atstājot vien cigaretes dūmu dvesmu un daudz vairāk sāpju, nekā iespējams ietilpināt okeāna bezgalīgajos plašumos. Tad es aizvēru plakstus, vēlēdamās ieraudzīt nebeidzamas smilšu un asfalta jūdzes, sagvaro kaktusu izstieptās rokas un robustās klintis tālajos kalnos manās jaunajās mājās. Taču es dzirdēju, kā viļņi sitas pret mūžseno krastu… Pagriezu muguru okeānam, kas nemēdz neko piedot, un devos pāri kāpām atpakaļ uz mana vectēva māju, lai pati ieraudzītu, kādu lāstu Dievs nolēmis sūtīt pār pēdējo Meitlendu ģimenes paaudzi.
OTRĀ NODAĻA
Viss ir dzimis no ūdens, un ūdens visam dod spēku.
Diāna
Sedona atrodas Arizonas tuksnesī, plašā Kolorādo plato pakājē. Vidējais nokrišņu daudzums tur ir apmēram desmit collu gadā, vidējā gaisa temperatūra svārstās no apmēram četrdesmit grādiem janvārī līdz pat astoņdesmit jūlijā. Sausa, mērena josla. Lieliska vieta pensionāriem, kam grūti paciest mitrumu, Vidējo Rietumu iedzīvotājiem, kuri nespēj izturēt domu par kārtējo spelgoni ziemā, un ievainotām dvēselēm, kuras bēg no vēja un okeāna balss, vēl neatskārtušas, ka vasaras pilnbriedā vēdījošā dubļu smarža un sāļuma iekrāsotais gaiss ir viņu būtības daļa, ka tas iesūcies viņu asinīs uz mūžiem.
Tā ir Mārnija. Viņa ir izaugusi Dienvidkarolīnas Lejaszemē – gluži tāpat kā es. Tomēr es zinu, ka ir lietas, no kurām nav iespējams aizbēgt, lai cik tālu cilvēks arī dotos. Dzīve tuksneša ielenkumā mazliet līdzinās sēdēšanai plūstošajās smiltīs – agrāk vai vēlāk ūdens vienalga tevi atradīs un ievilks savās dzīlēs.
Es vēroju, kā mana māsa dodas projām. Kājas ieautas zemos, ērtos apavos, tumšie mati aizmugurē ar sprādzi saņemti kārtīgā zirgastē, ko draiskais vējš pluinī, apņēmies izjaukt. Tik savaldīga. Mana Mārnija – īsta skolotāja. Neiesaistītam vērotājam varēja likties, ka par mūsu atkalredzēšanos māsai ir dalītas jūtas. Taču es māsā redzu to, kas citiem paliktu apslēpts. Viņa bija un ir manas dvēseles otra puse, un viņai nekad nebija izdevies no manis kaut ko noslēpt. Aizritējušie desmit gadi ir darījuši Mārniju vecāku, taču tiem nav bijis pa spēkam padarīt viņu arī prātīgāku. Viņa apgalvo, ka skaidri neatceras nakti, kad gāja bojā mūsu māte, taču uzskata, ka zina, kas patiesībā notika. Un tieši to es nespēju viņai piedot.
Drīz Mārnija pazuda tālumā, un tikai tad es nolēmu viņai sekot. Es zināju, kālab viņa ir ieradusies, un kaut kur sava izmocītā prāta dzīlēs biju viņai pateicīga. Gilam viņa ir vajadzīga. Ja vien man izdotos nomierināties un sākt domāt kaut cik sakarīgi, es atzītu arī to, ka viņa ir vajadzīga man. Tikai es to nespēju. Tāda ir naida vara.
Okeāna viļņi manu segu palēnām ievilka ūdenī, aizvien tālāk un tālāk. Sarkanā, dzeltenā un zilā krāsa saplūda kopā, un mani pirksti iesāpējās no alkām uzgleznot pamesto krēslu un grimstošo segu. Tomēr es tikai paņēmu kārtējo cigareti, juzdama nevaldāmu kāri pēc nikotīna sniegtā mierinājuma, lai apziņa, ka laikam jau esmu zaudējusi spēju gleznot, nebūtu tik sāpīga.
Ievilkusi dziļu dūmu, es piespiedu sevi doties uz līkumoto taku, iet un iet, līdz nonācu līdz mājām. Mārnija aizgāja ap stūri priekšējā lieveņa virzienā. Es grasījos viņai sekot, taču mani apturēja pieskāriens rokai. – Dod viņiem dažas minūtes laika.
Es raudzījos sava bijušā vīra un Gila tēva nopietnajās zilajās acīs. Kvinns. Pretēji paradumam es atvirzījos. Manī bija modusies nepatika pret pieskārieniem. Laikam jau viņš to bija atcerējies, jo pakāpās atpakaļ un atlaida roku.
– Piedod, Diāna. Es negribu, lai tu tagad ietu uz māju. Gils uz lieveņa gaida Mārniju, un es nolēmu atvēlēt viņiem laiku, lai iepazīstas.
Likās, viņš izturas mazliet uzbrūkoši, taču es viņu par to nevainoju. Savu reakciju uz notiekošo es vairs nespēju paredzēt arī pati. Kopš tās nakts gandrīz pirms diviem mēnešiem, kad ar Gilu notika nelaime, es kaut kā esmu pazaudējusi pati sevi. Esmu kļuvusi par skatītāju pati savā dzīvē. Dzīvē, kuru tik tikko spēju atpazīt, un man nav ne jausmas, kas varētu atgadīties jau nākamajā mirklī.
Kvinns piesardzīgi vērās uz mani. – Lūdzu.
Es pamāju ar galvu. Jutos pārāk izpostīta, lai dusmotos vai izrādītu pretestību.
Viņš nopētīja apsēju uz manas kājas. – Ir pienācis laiks šo pārsēju atkal nomainīt. Tu esi to pavisam saplucinājusi.
Manas acis pievērsās vietai, uz kuru viņš raudzījās. Uzliku plaukstu uz pārsēja un noliedzoši papurināju galvu. Nebija manos spēkos izskaidrot to, ka man bija nepieciešams šis atgādinājums un ka es nemūžam neļaušu brūcei sadzīt. – Viss ir kārtībā. Tā sāk pārklāties ar krevi.
Viņa acis, kurās reiz biju iemīlējusies, vērās manī. Viņš paspēra soli tuvāk. – Ļauj, es paskatīšos.
Pēkšņais dusmu uzplūds man likās mierinošs. – Es taču jau teicu, ka viss ir kārtībā. Gan es pati par to parūpēšos. – Es sāku soļot projām no viņa. – Neraizējies. Es nenobiedēšu Gilu ar savu klātbūtni. Iešu augšā uz studiju un nekāpšu lejā pat uz pusdienām. – Nu jau biju sākusi gandrīz skriet.
– Diāna, pagaidi! Vai tad tu neko nevēlies pateikt savai māsai? Jūs ilgi neesat redzējušās.
Es apstājos, taču neatskatījos. – Mēs jau runājām. Piedod, ka mūsu atkalapvienošanās nebija tāda, uz kādu tu cerēji, Kvinn. Ir šis tas, ko vērst par labu nav pat tavos spēkos. – Es turpināju iet uz vecās mājas otru pusi. Par to, ka jāievelk elpa, atcerējos vien tad, kad biju nonākusi savā drošajā patvērumā studijā, kur pie visām sienām karājās gleznas.
Mārnija
Uz priekšējām kāpnēm es mirkli apstājos. Likās, ka uz lieveņa neviena nav. Mūsu vecaistēvs bija sacījis, ka griestiem koši zilā krāsa izvēlēta, lai bites un putni tos uzskatītu par debesīm un nemēģinātu tur ierīkot sev mājvietu. Savukārt māte vienmēr teica, ka zilā krāsa aizbiedē spokus. Es joprojām īsti nezinu, kuram no viņiem bija taisnība.
Uzmanību piesaistīja tikko jaušama kustība. Es pagriezos pret veciem metāla krēsliem, kas tagad bija nokrāsoti kobaltzili un kuru atzveltnes rotāja košu, mītisku