Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija FrīmenaЧитать онлайн книгу.
Tu zināji, kad jāapstājas. Nezinu, kas ir noticis, bet visas nelaimes sākās tad, kad tu izvēlējies pamest sievu tā jaunā skuķa dēļ. Mollija noturēja tevi uz ceļa.
Ar Bītiju tu ej postā.
Monētas plaukstā sāka sasilt. Viņš nevarēja tās atdot, ne tagad. Šodien bija viņa mazās meitas dzimšanas diena. Henrijs jau nedēļām ilgi bija solījis Lūsijai dāvanu. Kā lai šovakar skatās viņas vilšanās pilnajā sejā? Tad jau labāk kļūt aklam.
– Ņem naudu, Henrij, – Billijs sacīja.
– Atskaiti to no mana nākamā kāršu laimesta.
Billijs rūgti pasmaidīja.
– Tu nelaimē pietiekoši bieži, lai tas varētu būt drošs solījums, cilvēk. Tas nekas. Ņem vien. Uzskati to par dzimšanas dienas prēmiju.
Henrijs nebeidza vien pateikties Billijam, ienīzdams pats sevi par to, ka izklausās tik pateicīgs. Tik nevīrišķīgs.
Pēc darba Henrijs devās uz pilsētu. Viņš nevarēja doties uz universālveikalu pēc dāvanas, jo bija palicis parādā naudu, un veikala īpašnieces gribēs vispirms saņemt parādu. Henrija galva pastaigas laikā noskaidrojās. Pilsētas centrs bija kļuvis par nomācošu vietu ar drūmiem, izmisušiem cilvēkiem, kuri pulcējās, lai lūgtos pēc darba vai naudas vai arī lai atrastos tuvumā citiem drūmiem un izmisušiem cilvēkiem cerībā, ka tas ļaus sajusties labāk. Henrijs lepojās ar to, ka viņam ir stabils darbs. Bītija visu laiku sūrojās, taču viņai nebija ne jausmas, cik nesamērojami labāk viņiem klājas salīdzinājumā ar tiem nabaga cilvēkiem, kuru tukšās acis sekoja viņam, paejot garām. Henrijs devās iekšā veikalos, iztērējot savu peļņu. Viņš nopirka lelli ar porcelāna kājām un cietiem matiem un lipīgu kūku, apstājās, lai par atlikušo naudu ātri izmestu mēriņu, un tad atgriezās mājās. Vārtiņi nočīkstēja pret akmens plāksnēm, viņam tos atverot, un Lūsija pēc īsa brīža bija pie durvīm, ģērbusies kokvilnas kleitā, kuru māte viņai bija uzšuvusi no Henrija vecā krekla. Tas bija labākais, ko Bītija varēja izdarīt, lai sagādātu meitai dzimšanas dienas dāvanu.
– Tēti, tēti! – Lūsija sauca, saķerdama viņu aiz kājas un to apskaudama. – Vai tu man nopirki dāvanu?
– Iekšā, mīļā. Ļauj man atvilkt elpu.
Bītija atradās iekšā, pie gāzes plīts, maisīdama plānu zupu. Viņa gandrīz nepacēla galvu. Bītija bija nikna uz viņu.
Viņa allaž bija nikna.
– Nu, tā, – Henrijs noteica, ieceldams Lūsiju klēpī. – Vai tu biji laba meitene?
– Jā.
– Man vajadzēs pajautāt tavai mammai. Vai viņa šodien labi uzvedās, mammu?
Bītija pasmaidīja un pieskārās bērna matiem.
– Ļoti labi.
Henrijs norādīja uz sainīšiem uz galda.
– Kuru vispirms?
Lūsija norādīja uz četrkantīgo kasti, mazajiem pirkstiņiem satraukumā lēkājot. Henrijs to attina un nocēla vāku. Lūsija iespiedzās.
– Torte! Mammu, torte!
Bītija paraudzījās turp, un viņas acis iepletās.
– Cik tad tā izmaksāja?
Henrijs neatbildēja. Viņš ielika Lūsijai rokās nākamo sainīti un ar prieku noskatījās, kā viņa atraisa lentīti, noņem brūno papīru un atrod iekšpusē ielikto lelli. Šoreiz viņa nespiedza, bet apklusa.
– Vai tev tā patīk, mīļā?
Lūsija bijīgi pieskārās lelles zīdainajiem matiem.
– Es viņu mīlēšu mūžīgi, – viņa sacīja.
– Henrij… – Bītija piesardzīgi iesāka.
Henrijs viņu apklusināja ar nepacietīgu rokas mājienu.
– Tu gribēji, lai bērnam būtu torte un dāvanas. Tagad nesūdzies.
– Bet…
Henrijs ātri atstūma krēslu. Viņš nespēja atrasties vienā telpā ar Bītijas nosodījumu.
– Pasauc mūs, kad vakariņas būs gatavas.
– Vai varam vakariņās dabūt torti? – Lūsija jautāja.
– Nē, – Bītija aši noteica, iedomājoties, ka Henrijs varētu atbildēt piekrītoši. – Vispirms vakariņas, pēc tam torte.
Henrijs pavilka meitu aiz rokas. Viņas otra roka bija īpašnieciski aplikta ap lelles viduci. Dzīvojamajā istabā viņa nodevās rotaļai. Henrijs sēdēja krēslā un vēroja meitu. Viņa sarunājās ar lelli garos monologos, kurus pārtrauca klusuma brīži, lai lelle varētu atbildēt.
– Kā tu viņu nosauksi? – viņš jautāja.
– Kā sauc tevi? Tad, kad tu neesi tētis?
– Henrijs.
– Es saukšu viņu par Henriju.
– Henrijs ir zēna vārds. Kā būtu ar Henrieti?
– Ak jā. Man tas patīk. Vai tev tas patīk, Henriete? – Atkal klusuma brīdis. – Nu labi, tas nu būtu izlemts.
Lūsija uzmanīgi nolika Henrieti gulēt uz sava nobružātā dīvāna un tad pielika pirkstu pie lūpām.
– Tagad klusu, tēti. Viņai jāguļ.
– Es uzvedīšos klusu, – viņš nočukstēja.
Lūsija ierāpās viņam klēpī un apvija rokas ap kaklu. Viņas seja bija ļoti tuvu Henrija sejai, viņas elpa smaržoja pēc piena un salduma.
– Es mīlu tevi, tēti.
– Es arī tevi mīlu, dārgumiņ.
– Es mīlu arī mammu.
Viņš klusēja.
– Bet tevi es mīlu vairāk, – viņa turpināja.
Henrijs centās nesmaidīt.
– Tava māte ir krietna sieviete.
– Dažreiz viņa ir skumja.
– Tiešām?
– Vakardien viņa bija skumja. Pienāca vēstule, un viņa kļuva tik skumja, tik skumja. Viņa neraudāja, bet es to redzēju. Un tad viņa kādu laiku spēlēja pārģērbšanos, bet pēc tam atgriezās un sadedzināja vēstuli kamīnā. Lai gan ziema ir beigusies.
Henrijs saspringa. Viņa bija sadedzinājusi vēstuli? Kāpēc? Un kādu vēstuli? Ko viņa centās noslēpt? Taču tad viņš atcerējās dzērumā nosūtīto vēstījumu Mollijai pirms dažām nedēļām. Vai viņa būtu uz to atbildējusi?
– Tēti? – Lūsija nolūkojās viņā ar savām dzidri pelēkajām acīm. Vai viņa apjauta, cik lielu vietu ieņēma tēva sirdī?
– Mana dārgā, – viņš noteica, maigi noskūpstīdams meitu uz abiem vaigiem. – Neraizējies par mammīti. Kad tu šovakar būsi aizgājusi gulēt, es ar viņu parunāšu un palūkošos, vai nevaru viņu uzmundrināt.
Bītija iznāca no Lūsijas guļamistabas. Bērns bija tik ļoti sapriecājies par torti un lelli – Henriete bija cieši iespiesta viņas elkoņa izliekumā gultā –, ka Bītijai nācās nodziedāt duci dziesmu, līdz viņa nomierinājās pietiekoši, lai aizmigtu. Lai arī Bītija jutās atvieglota, ka Lūsijas dzimšanas diena izvērtusies tik laimīga, viņu atkal sāka nomākt raizes. Kā Henrijs bija atļāvies šīs dāvanas? Un cik ilgs laiks viņiem tiks dots tēriņu atmaksāšanai?
Tagad viņa piesargājās