Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija FrīmenaЧитать онлайн книгу.
man pateica, – Henrijs noteica, nolasījis Bītijas jautājumu viņas sejā. – Tu vismaz to nenoliedz. Varbūt tu neesi pietiekoši gudra, lai melotu. – Viņa vārdi bija dzeloši. Henrijs izslējās un pienāca viņai klāt. Bītija jutās kā iemieta zemē. Henrijs atradās tik tuvu, ka viņa sajuta tā mazliet skābeno sviedru smaku un brendija dvingu viņa elpā. Viņa seja bija piesārtusi, rudie bārdas rugāji iemirdzējās lampas gaismā. Vai viņš tai kādreiz bija licies iekārojams? Kas bija noticis ar šo neprātīgo mīlestību? Bītija stāvēja nekustīgi, saspringti gaidīdama neizbēgamo sitienu.
– No kā bija tā vēstule? – Henrijs jautāja draudīgā čukstā.
Vai šoreiz viņa bija pietiekoši gudra, lai melotu? Nē. Ja Mollija atrakstītu vēlreiz, jautājot, kāpēc viņš nav atbildējis, Bītija tiktu pieķerta.
– No Mollijas, – viņa atbildēja, cik skaidri vien spēdama.
Henrijs piemiedza acis.
– Vai tu to izlasīji?
– Jā.
– Kas tur bija rakstīts?
Bītija saknieba lūpas un papurināja galvu. Viņa redzēja, ka Henrija plaukstas ir savilkušās dūrēs. Viņas elpa kļuva straujāka, ikviens muskulis un nervs ķermenī saspringa.
Šoreiz viņš iekliedzās.
– Kas tur bija rakstīts? – No viņa lūpām pašķīda siekalas, aizlidojot gar Bītijas ausi.
Bītija paspēra soli atpakaļ, ar rokām aizsegdama seju.
– Nesit man! – viņa šņukstēja.
Henrija acis iepletās. Vai tas bija pārsteigums? Bītija nespēja izprast viņa sejas izteiksmi. Tad viņa noskatījās, kā Henrijs ar grūtībām savalda savu ķermeni, atslābina plaukstas un atkāpjas no viņas. Viņš gribēja sist: tas nu bija skaidrs. Taču nu izskatījās, ka viņš ir pieņēmis lēmumu to nedarīt. Nez kāda iemesla dēļ Bītijai tas likās vēl biedējošāk par īstu sitienu.
Henrija tonis bija ledains.
– Tu man neteiksi, kas bija rakstīts vēstulē?
Bītija atkal papurināja galvu.
Henrijs atkāpās.
– Uz kurieni tu iesi?
Viņš neatbildēja. Henrijs paķēra savu mēteli un cepuri pie durvīm un izbrāzās ārā no mājas.
Bītija tikpat kā negulēja. Ar bažām gaidīdama Henrija atgriešanos, viņa iekrita pussnaudā un ik pēc laiciņa pamodās, juzdama karstu paniku. Katru reizi pamostoties viņa pārbaudīja guļvietu sev līdzās. Tā bija tukša. Bītija ieklausījās, vai nesadzirdēs Henrija soļus mājā. Nekā. Viņš nebija atgriezies. Bītija pārvilka sev pāri plāno segu un atkal centās aizmigt.
Taču viņas domas šaudījās apkārt.
Viņš atkal aizrakstīs Mollijai, par to varēja nešaubīties. Varbūt šoreiz pat aizsūtīs telegrammu. Un, tiklīdz Henrijs būs uzzinājis, ko viņa ir piedāvājusi, viņš vēlēsies doties uz Glāzgovu un ņemt līdzi Lūsiju. Lai kā viņa lauzīja galvu, šis bija secinājums, pie kura Bītija katrreiz nonāca. Kāpēc lai viņš paliktu šeit? Henrijs acīmredzami viņu vairs nemīlēja. Viņam nebija naudas. Viņš ienīda savu darbu. Viņa dzīve droši vien bija pilnīgi nožēlojama. Ja kāds piedāvātu Bītijai iespēju atgriezties Glāzgovā, nodrošināt viņu finansiāli, viņa izmisīgi pieķertos šai iespējai. Varbūt viņa izturējās kā paranoiķe un nedomāja saprātīgi, taču bija pārāk riskanti domāt, ka Henrijs neaizbrauks. Un kas tad notiks ar viņu?
Bītijas prātā sāka veidoties ideja, kuru viņa negribēja akceptēt. Henrija te nebija. Viņš droši vien gulēja uz Billija dīvāna un pēc tam visu dienu atradīsies darbā. Paies daudzas stundas, līdz viņš atgriezīsies. Bija pietiekoši daudz laika, lai aizbēgtu.
Lai kā viņš vārdos apzvērēja mīlestību meitai, viņš izturējās nežēlīgi arī pret Lūsiju. Viņš notērēja naudu, pirms vēl bija to nopelnījis, viņa dēļ Lūsijai vajadzēja ikdienā iztikt bez visnepieciešamākā, un tad viņš nopirka tai smieklīgas dāvanas. Un cik ilgi vajadzēs gaidīt, lai Lūsija viņu nokaitinātu pietiekoši, lai iesistu arī viņai, tāpat kā Bītijai? Būdams iedzēris, viņš nespēja sevi kontrolēt. Bītiju pārņēma paštaisns sašutums. Labākais, ko viņa varēja darīt meitas labā, bija nošķirt viņu no tēva. Lai arī Lūsija tēvu neprātīgi dievināja.
Bītija zināja, ka tas būs gandrīz neiespējami. Taču tikai gandrīz. Viņa atcerējās Koras padomu pirms visiem šiem gadiem, kad viņa devās prom no Glāzgovas: pasaulē ir divu veidu sievietes, Bītij, tās, kuras rīkojas pašas, un tās, kuras ļauj, lai citi visu izdara viņu vietā. Vai viņa bija ieklausījusies? Nē. Kora bija mēģinājusi viņu brīdināt par Henriju, taču Bītija bija apņēmusies kļūt par nepareizo sievieti: viņa bija apņēmusies pieļaut, lai citi visu izlemj viņas vietā.
Nu Bītija gaidīja rītausmu, ienirdama saraustītos sapņos un atkal iznirdama no tiem. Gaidīja, kad pienāks rīts, lai varētu doties pie kaimiņiem un pajautāt Dorisai par viņas māsīcu baltveļas šuvēju, par jaunas dzīves iespēju vietā, kur Henrijs nevarēs viņu atrast.
Pie brokastu galda Lūsija bija gražīga un neapmierināta un plānās biezputras vietā pieprasīja torti. Bītija viņai to iedeva, juzdamās pārāk nogurusi un norūpējusies, lai par to satrauktos. Lūsija ilgojās pēc tēva, itin kā nojaustu, ka viņš visu nakti nav bijis mājās, un justos satraukta par viņa prombūtni. Izskatījās, ka tas nebūs tik vienkārši.
Kad Bītija nokopa galdu, viņa sadzirdēja ritmiskus būkšķus, Dorisai izdauzot paklājus uz verandas mājas priekšā. Atstājusi ēdamrīkus izlietnē, Bītija noslaucīja rokas priekšautā un piesteidzās pie durvīm, lai atrautu tās vaļā.
– Dorisa? – Tā. Viņa bija iedarbinājusi notikumu ķēdi.
Dorisa ziņkārīgi pacēla galvu. Viņas vairs nebija sarunājušās kopš tās dienas, kad Lūsija bija mēģinājusi nozagt Dorisai statueti.
– Jā, dārgā?
Bītija nokremšļojās un centās runāt mierīgi.
– Vai jūs… lūdzu, negribētu atnākt uz tasi tējas?
Dorisa pasmaidīja.
– Labprāt. Man ir daži darbiņi, ko…
– Lūdzu, tagad, – Bītija sacīja. – Piedošanu. Tas nav atliekams.
Vecākā sieviete pamāja, pārmeta paklāju pāri koka margām un devās uz priekšu pa celiņu. Bītijas sirds strauji pukstēja, ielaižot Dorisu iekšā, un viņa centās to savaldīt. Šis bija tikai pirmais solis. Šodien vajadzēja izturēt vēl daudz vairāk.
– Nāciet uz virtuvi, – Bītija sacīja. – Baidos, ka tur vēl ir nekārtība pēc brokastīm. – Viņa izcēla Lūsiju no krēsliņa un mudināja bērnu iet spēlēties ar Henrieti savā istabā. Kad viņas bija palikušas divatā, Bītija iemeta peniju gāzes skaitītājā un uzlika uz plīts tējkannu.
– Vai viss ir kārtībā, dārgā? – Dorisa apjautājās, vēl aizvien piesardzīgi stāvēdama kājās.
– Lūdzu, apsēdieties, – Bītija sacīja. – Šķiet, šorīt es nespēju padomāt loģiski.
Dorisa apsēdās pie galda, palūkodamās apkārt. Bītija mēģināja paskatīties uz savu virtuvi ar Dorisas acīm. Nokvēpušās sienas, apgrieztās augļu kastes, kas kalpoja par sēdekļiem, tukšums visapkārt. Dorisas pašas virtuve bija nokrāsota zaļā krāsā, visos plauktos bija porcelāna kārbiņas cukuram, miltiem, garšvielām, rīsiem un pat cepumiem. Bītija