Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams DžonsonsЧитать онлайн книгу.
šīs siles nav. Paprasiet, vai viņiem ir ugunsdzēšamais aparāts.
Čundo iedegās acis.
– Re, šis jūs labi saprata! – Paks iesaucās. – Viņi visi droši vien runā angliski.
Džerviss ar žestiem un skaņu efektiem attēloja ugunsdzēšamo aparātu.
Mašīnists salika plaukstas it kā lūgšanā.
Kaut arī Džervisam bija rācija, viņš uzsauca uz sava kuģa pusi: – Mums vajadzīgs ugunsdzēšamais aparāts!
Tur sākās īsa kņada, un pēc brīža atlidoja jautājums: – Vai jums tur izcēlies ugunsgrēks?
– Dievs tētīt! – izsaucās Džerviss. – Atsūtiet, un viss!
– Viņi tikai pārdos to melnajā tirgū, – Paks nerimās. – Tā ir bandītu nācija, visi kā viens.
Ieraudzīdams, ka no karakuģa, virvē iesiets, lejup slīd ugunsdzēšamais aparāts, Čundo pēkšņi aptvēra, ka amerikāņi ļaus viņiem doties prom. Viņš gandrīz nekad nebija runājis angliski – apmācībā tas nebija prasīts –, taču tagad izgrūda:
– Glābšanas laiva.
Džerviss paskatījās uz viņu. – Vai jums nav glābšanas laivas?
Čundo papurināja galvu.
– Piepūšamo laivu arī nosūtiet, – Džerviss uzsauca kuģa apkalpei.
Paka savaldība bija teju izsmelta. Viņš noņēma ķiveri un pārlaida plaukstu pāri gludi skūtajam galvvidum. – Vai tad nav acīmredzams, ka viņiem nav atļauts turēt uz borta glābšanas plostu?
– Gods kam gods, jums bija taisnība. Tas puisis patiešām saprot angļu valodu, – Džerviss atzina Pakam.
Daži jūrnieki ākstījās ap rāciju stūres mājā. Varēja dzirdēt viņus ierunājam ziņas. Viens uzlika austiņas un sacīja mikrofonā: – Toms Džonsons personiski sūta ziņu Kimam Čeniram. Mēs esam pārtvēruši jūsu skaistumkopšanas kuģi, taču nevaram atrast jūsu matu laku, mundieri un lifta apavus. Beidzu. Kapteinis bija gaidījis glābšanas laivu, taču ieraudzīja nolaižamies dzeltenu sainīti, ne lielāku par divdesmit kilogramu rīsa maišeli, un apjuka. Džerviss parādīja sarkano rokturi un ar lielajām rokām attēloja, kā laiva izpletīsies.
Visiem amerikāņiem bija mazas fotokameras. Kad viens sāka fotografēt, arī pārējie drīz sekoja viņa piemēram, iemūžinādami gan Nike kaudzes, gan nomelnējušo izlietni, pie kuras apkalpe skuvās, gan saulē žūstošo bruņrpuča čaulu, gan margās izlauzto caurumu, lai mašīnists varētu atviegloties pāri bortam. Viens sadabūja kapteiņa kalendāru ar kadriem no aktrises Sanas Munas jaunākajām filmām. Viņi smējās par to, ka ziemeļkorejiešu kalendāros meitenēm mugurā ir garas kleitas, bet kapteinis to ilgi nepacieta – piegāja un atņēma kalendāru. Pēc tam cits jūrnieks iznāca no stūres mājas ar Kima Čenira ierāmēto portretu, kuru bija spējis atplēst no sienas un tagad nesa, augsti paceltu.
– Eu, visi skatās šurp! – jūrnieks iesaucās. – Pats galvenais vecis!
“Čunmas” apkalpe stāvēja kā sastingusi.
Paks reaģēja nekavējoties.
– Nē, nē, nē! – viņš iejaucās. – Tas ir pavisam nopietni. Nolieciet to vietā.
Jūrnieks negrasījās atteikties no portreta.
– Pats taču teicāt, ka viņi ir spiegi. Sasodīts, ko es atrodu, tas pieder man, vai ne, leitnant?
Leitnants Džerviss raudzīja kliedēt saspīlējumu.
– Lai puiši paņem pāris piemiņas lietu, – viņš sacīja.
– Bet tā nav joka lieta, – Paks pretojās. – Par tādu nodarījumu tur liek aiz restēm. Ziemeļkorejā par to var piespriest nāvessodu.
No stūres mājas iznāca cits jūrnieks – viņš savukārt bija noņēmis no sienas Kima Irsena portretu.
– Es paķēru viņa brāli, – vīrietis paziņoja.
Paks savēcināja rokas.
– Pagaidiet! – viņš lūdzās. – Jūs nesaprotat. Jūs varat šos vīrus iegrūst kapā. Viņus vajag aizturēt un nopratināt, nevis nolemt nāvei.
– Re, kas man tika! – iesaucās trešais jūrnieks, kurš no stūres mājas iznāca ar kapteiņa cepuri galvā. Negaidot otrais palīgs, spēris divus īsus soļus, zibenīgi izvilka haizivs nazi un piespieda jūrniekam pie kakla.
Pusducis karavīru vienā acumirklī norāva šautenes no pleciem un gandrīz vienlaikus noklikstināja. Visi jūrnieki, kas stāvēja uz fregates klāja ar kafijas tasēm rokā, sastinga. Klusumā atskanēja pazīstamā takelāžas klaudzoņa, un no tvertnes ar dzīvajām garnelēm šļakstījās ūdens. Čundo juta, kā viļņi, atgrūžoties no fregates priekšgala, sašūpo “Čunmu”. Kapteinis pavisam rāmi uzsauca otrajam palīgam: – Tā ir tikai cepure, puis.
– Nedrīkst taču braukāt pa pasauli un darīt visu, kas ienāk prātā, – otrais palīgs atbildēja kapteinim, ne uz brīdi nenovērsdams skatienu no jūrnieka. – Ir noteikumi, un tie ir jāievēro. Nedrīkst tā vienkārši iet un čiept svešas cepures.
– Laid jūrnieku vaļā, – Čundo viņam lika.
– Es zinu robežas, – otrais palīgs nerimās. – Es tās nepārkāpju. Viņi gan. Tam ir jādara gals. Kādam ir jāizdzen šādas domas viņiem no galvas.
Džerviss bija izņēmis pistoli. – Pak! – viņš teica. – Lūdzu, pārtulkojiet, ka šo vīru var kuru katru brīdi nošaut.
Čundo paspēra soli uz priekšu. Otrā palīga saltajās acīs pazibēja nedrošība, un amerikāņu jūrnieks paraudzījās uz Čundo ar lūdzošu skatienu. Piesardzīgi nocēlis cepuri jūrniekam no galvas, Čundo uzlika roku otrajam palīgam uz pleca. Tas izgrūda:
– Ja kāds grasās darīt ko stulbu, viņš ir jāaptur. – Tad otrais palīgs paspēra soli atpakaļ un iesvieda nazi ūdenī.
Pacēluši šautenes, jūrnieki vērsa skatienus pret Džervisu. Tas tuvojās Čundo.
– Tencinu par to, ka palīdzējāt atturēt savu cilvēku, – viņš teica un, sarokojies ar Čundo, iespieda tam saujā savu virsnieka vizītkarti. – Ja kādreiz gadīsies nonākt brīvajā pasaulē, – viņš piebilda un vēl beidzamo reizi rūpīgi pārlūkoja “Čunmu”.
– Te nekā nav, – leitnants secināja. – Kungi, sākam organizētu atkāpšanos.
Vīri kustējās kā dejā – šautene nolaista, atkāpšanās, pārvietošanās, šautene pacelta. Astoņi amerikāņi atstāja “Čunmas” klāju tā, ka jebkurā mirklī pret apkalpi bija pavērstas septiņas šautenes, tomēr pēc dažiem īsiem, klusiem mirkļiem klājs bija tukšs un viņu laiva devusies prom.
Stūrmanis bez kavēšanās steidzās uz savu darba vietu un grieza “Čunmu” apkārt. Fregates pelēkais korpuss jau sāka izgaist miglā. Čundo aizvēra acis, pūlēdamies ieskatīties pretinieku kuģī, iztēloties sakaru paneli un aparatūru – kā tā spēj uztvert visu, kā ar to var saklausīt visu, kas pasaulē sacīts. Viņš paskatījās uz kartīti, ko turēja rokā. Izrādījās, ka tā ir nevis fregate, bet gan pārtvērējs, ASV kuģis Fortitude. Pēkšņi viņš ievēroja, ka pāri viņa apaviem ložņā milzum daudz garneļu.
Par spīti degvielas trūkumam kapteinis pavēlēja uzņemt kursu uz rietumiem, un apkalpe cerēja, ka viņš vēlas nokļūt drošajos Ziemeļkorejas ūdeņos, nevis kādā seklā līcī, kur nogremdēt apkaunoto “Čunmu”.
Straujā