Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams DžonsonsЧитать онлайн книгу.
no bruņotiem amerikāņiem ar zivju ķidāšanas nazi vien. Tādi trakulīgi izgājieni izpelnās cieņu, taču atbaida draugus. Es to visu labi zinu. Iespējams, tieši tas iedzina ķīli starp apkalpi un jauneklīgo palīgu.
– Otrais palīgs nelūdza amerikāņus atgriezties. Viņš nemeklēja sadursmi, kur nu vēl nāvi. Jūs taču dzirdējāt, ka haizivis viņu aprija dzīvu, vai ne? – Vecais vīrs nebilda ne vārda. – Vai jums nevajadzēja paņemt zīmuli, papīra lapu vai tamlīdzīgi?
– Jūsu draugu mēs šorīt nocēlām no laivas. Tas notika pirms tam, kad jūs sūtījāt palīgā saucienus pēc tā saucamā uzbrukuma. Viņam bija pilnas kabatas cigarešu, taču sērkociņu kastīte bija izkritusi no rokām un samirkusi. Man stāstīja, ka jūsu draugs nemitīgi apraudājis nodarīto un nav bijis nomierināms.
Čundo prātā pārlika nupat dzirdēto. “Nabaga mazais nelga,” viņš sprieda. Domājis, ka viņi abi ir uz vienu roku, Čundo tagad apjauta, ka ir palicis viens pats un viņam nav nekā cita, vien izdomātais stāsts.
– Žēl, ka jūsu melos nav patiesības, – Čundo atbildēja. – Tādā gadījumā otrais palīgs būtu palicis dzīvs, tad viņš nebūtu gājis bojā mūsu acu priekšā. Tad kapteinim nebūtu jāpaziņo sievietei, ka viņa savu vīru vairs nekad neredzēs.
– Viņa to patiesi vairs nekad neredzēs, par to varat būt drošs, – vecais vīrs attrauca. Atkal izskatījās, ka viņš būtu aizsnaudies. – Vai negribat zināt, kādēļ viņš taisījās pārbēgt? Viņš ir minējis jūsu vārdu.
– Otrais palīgs bija mans draugs un varonis, – Čundo palika pie sava. – Jums pienāktos izrādīt vairāk cieņas mirušajiem.
Vecais vīrs piecēlās kājās.
– Varbūt man pienāktos gūt apstiprinājumu tavai versijai, – viņš bilda.
Pirmais uzbrukums, kas šiem vārdiem sekoja, bija īss un frontāls – vairāki cirtieni pa seju. Auklēdams savainoto roku un otrā turēdams asiņu maisiņu, Čundo nekādi nevarēja izvairīties un bija spiests paciest.
– Pastāsti, kurš bija iniciators, – vecais vīrs lika. Viņš iesita Čundo pa atslēgas kaulu, pēc tam vēlreiz. – Kāpēc jūs viņu neizlaidāt tālāk uz dienvidiem, tuvāk demarkācijas zonai?
Čundo bija gluži vai iesprostots krēslā, un divi cirtieni pa ribām pienagloja viņu tam pavisam.
– Kāpēc jūs pārējie nebēgāt? Vai arī jūs paši viņu izsēdinājāt no kuģa?
Straujā secībā uzliesmoja sāpes – kaklā, degunā, ausī, un piepeši acis aizmiglojās.
– Amerikāņi atgriezās, – Čundo neatlaidās. – Skaļi spēlēja mūzika. Viņiem mugurā bija ielas drēbes, apavi ar sudrabainām bultām. Viens draudēja nodedzināt kuģi. Viņam bija šķiltavas ar spārnotās raķetes bildi virsū. Pirmajā reizē viņi par mums zobojās tāpēc, ka mums nebija tualetes poda. Šoreiz par to, ka mums pods bija.
Večuks ietrieca dūri Čundo tieši krūtīs. Svaigajam tetovējumam no sāpēm aizsvilstoties, viņš juta Sanas Munas seju kā degošo siluetu virs sirds. Vecais vīrs pārtrauca sist un ielēja vēl tēju, taču atkal nedzēra – tikai sasildīja plaukstas pie krūzītes. Tagad Čundo noprata, kas viņu sagaida. Armijas gados sāpes paciest viņu mācīja Kimsans. Visu pirmo nedēļu abi sēdēja pie galda – līdzīga šim – un apcerēja degošu sveci. Liesma bija maza un karsta, bet apkārt pletās tumsa. “Nekad nepieļauj, lai sāpes tevi izgrūž tumsā,” Kimsans piekodināja. “Tur tu būsi nekas, un tur tu būsi viens. Kolīdz tu novērsies no liesmas, viss ir beidzies.”
Vecis no jauna ķērās klāt. Šoreiz pratinātājs netincināja par otro palīgu glābšanas laivā, bet gan par otro palīgu uz “Čunmas” klāja, par to, cik daudz haizivju bijis, cik lieli viļņi, vai amerikāņu ieročiem bijuši aktivizēti drošības slēgi. Vecais vīrs manāmi centās sadalīt spēkus – vispirms deva ilgus, lēni, labi tēmētus sitienus pa vaigiem, muti un ausīm un vēlāk, kad acīmredzami iesāpējās rokas, pievērsās mīkstākām ķermeņa daļām. “Sveces liesma apdedzina pirkstu galus, bet pārējo ķermeni apspīd tās siltā gaisma. Lai sāpes paliek pirkstu galos, bet ķermenis – gaismā.” Domās Čundo uzslēja starpsienas – sitiens pa plecu drīkst nodarīt sāpes tikai plecam – un prātā norobežoja to no pārējā ķermeņa. Kad dūre triecās sejā, sitiena brīdī Čundo pavērsa galvu tā, lai divi sitieni pēc kārtas netrāpītu vienā un tai pašā vietā. “Noturi pirkstus liesmā, pastāvīgi kustini pirkstus un ļauj visam pārējam palikt gaismā.”
Večuka sejā parādījās sāpju grimase; viņš mitējās sist un izstaipīja muguru. Locīdamies un līkņādams, viņš ierunājās:
– Par karu bieži runā skaļiem vārdiem. Gandrīz visus dēvē par varoņiem. Pat koki ir nodēvēti par varoņiem. Tā ir taisnība. Visi mani divīzijas biedri ir kara varoņi, protams, ja neskaita jaunpienācējus. Varbūt arī tavs draugs kļuva par varoni, bet tev tas nepatika. Varbūt tu pats gribēji tāds būt.
Čundo pūlējās palikt gaismā, taču juta, ka ir grūti koncentrēties. Viņš nemitīgi centās uzminēt, kad saņems nākamo sitienu.
– Ja gribi zināt manas domas, varoņi ir nestabili un neaprēķināmi cilvēki, – vecais vīrs turpināja spriedelēt. – Viņi gan paveic uzticētos uzdevumus, toties ar viņiem ir sasodīti grūti sastrādāties. Tici man, es to zinu, – viņš sacīja un norādīja uz garu rētu, kas stiepās pāri rokai. – Manā divīzijā visi jaunpienācēji bija kā no skolas sola.
Kad večuka acīs atkal uzmirdzēja dzirksts, viņš pieķērās Čundo pie skausta, lai pieturētos. Sekoja vairāki belzieni pa vēderu.
– Kurš viņu iemeta ūdenī? – viņš taujāja un trieca dūri pa jaunā vīrieša krūšu kaulu. – Kādi bija viņa pēdējie vārdi? – Trīs sitieni cits aiz cita. – Kāpēc tu nezini, ko darīja kapteinis? – Dūru triecieni izsita visu gaisu no plaušām. – Kāpēc jūs nesūtījāt trauksmes radiosignālu? – Pēc tam vecais vīrs pats atbildēja uz jautājumiem. – Tas tāpēc, ka tādu amerikāņu nemaz nebija. Jums tas ķertais smurgulis apnika, jūs viņu nobeidzāt un pārsviedāt pāri bortam. Jūs visi dosieties taisnā ceļā uz nometnēm! Tas jau ir izlemts. Tālab vari mierīgi man visu izstāstīt.
Vecais pārtrauca pratināšanu. Ieslēpis dūri otrā saujā un aizvēris acis, it kā atpūzdamies, viņš kādu brīdi pastaigājās šurpu turpu. Tai brīdī Čundo izdzirdēja Kimsana balsi, it kā skolotājs atrastos pavisam tuvu, šai pašā telpā. “Tu esi liesma,” viņš teica. “Večuks atkal un atkal aiztiek tavu karsto liesmu vien ar rokām.” Kimsans lika arī sist ar elkoņiem, apakšdelmiem, pēdām un ceļgaliem. “Taču tikai viņa rokas aizskar tavu liesmu – un skat, kā tā viņu apdedzina.”
– Man nebija laika domāt ar vēsu prātu, – Čundo atzinās. – Kad es ielēcu jūrā, sālsūdens tā apsvilināja svaigo tetovējumu, ka mani pārņēma panika. Haizivis bakstīja ar purnu, palūkoja miesu, iekams izlemt, vai vērts laist darbā zobus. Amerikāņi ņirdza, atiezuši baltos zobus. Un manā prātā abas šīs ainas saplūda.
Vecais vīrs nīgrs un izmisis atgriezās.
– Nē! – viņš iebilda. – Tie visi ir meli.
Un atkal ķērās pie darba. Sitieniem birstot, viņš noskaitīja visu, kas Čundo stāstījumā viņam nepatika: kā apkalpei skaudis otrā palīga jaunais varoņa statuss, kā Čundo nevarēja atminēties, kas cilvēkiem bijis mugurā, kā… “Liesma ir sīciņa. Paies visa diena, iekams tā apdedzinās visu tava ķermeņa virsmu. Tev jāpaliek gaišumā. Tu nedrīksti atkāpties tumsā, jo tur tu būsi