Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams DžonsonsЧитать онлайн книгу.
mēģināju saķert otro palīgu, – Čundo stāstīja, – bet viņa augums paukšķēja, āda plīsa, ķermenis zvalstījās, un es zināju, kas ar viņu norisinās, es sapratu, kas notiek zem ūdens virsmas. Manās rokās viņš bija viegls kā pūciņa… šķita, ka es pūlētos glābt spilvenu. Tas bija viss, kas no viņa atlicis, un es tik un tā neko nevarēju iesākt.
Viņš norobežojās no dunoņas acīs un karsto deguna asiņu strūklas, neielaida sevī pāršķelto lūpu radītās sāpes un aso zvanoņu ausīs, padarīja rokas, rumpi un plecus nejutīgus. Kad tas viss bija nobloķēts, palika tikai viņa iekšējais kodols, un tajā viņš atklāja mazu zēnu, kurš muļķīgi smaidīja un nenojauta neko par vīrieša ciešanām ārpusē. Un piepeši stāsts izrādījās patiess, tas bija iedauzīts viņam prātā, un viņš ieraudājās, jo saprata, ka otrais palīgs ir miris un viņš nekādi nevar to vērst par labu. Čundo pēkšņi ieraudzīja viņu tumšajā ūdenī signālraķetes sarkanajā apgaismojumā.
– Mans draugs… – Čundo izgrūda, asarām aumaļām ritot pār vaigiem. – Es nevarēju viņu izglābt. Man neizdevās izglābt kaut daļiņu. Es skatījos viņam acīs, un viņš vairs neapjēdza, kur atrodas. Viņš sauca palīgā un teica: “Mani laikam vajadzētu glābt.” Balss bija rāma un spokaini savāda. Un tad jau es lēcu pāri reliņiem un nonācu ūdenī.
Vecais vīrs sastinga ar paceltām rokām kā ķirurgs. Tās bija klātas siekalām, gļotām un asinīm.
Čundo turpināja stāstīt:
– “Cik tumšs! Es neredzu, kur esmu,” mans draugs dveš. “Es esmu te,” es viņu drošinu. “Klausies, kā skan mana balss.” Viņš prašņā, vai es esmu tuvumā. Es uzlieku plaukstu viņam uz sejas, tā ir auksta un balta. “Nevar būt, ka es esmu tādā vietā,” viņš man saka. “Te tuvumā ir kuģis. Es neredzu tā gaismas.” Tie bija viņa pēdējie vārdi.
– “Es neredzu tā gaismas”? Kādēļ viņš tā teiktu? – Bet Čundo neatbildēja, tāpēc vecais vīrs turpināja prašņāt: – Bet tu taču mēģināji viņu glābt, vai ne? Un tad tevi sakoda, vai ne? Un amerikāņi bija pavērsuši pret jums ieroču stobrus, vai ne?
Asins maisiņš Čundo rokā svēra tūkstoš kilogramu, un viņš turēja to paceltu pēdējiem spēkiem. Spējis sasprindzināt redzi, viņš pamanīja, ka maisiņš ir tukšs. Tad viņš pievērsās vecajam.
– Ko? – viņš iejautājās.
– Pirmīt tu apgalvoji, ka viņa pēdējie vārdi bijuši: “Slava Kimam Čeniram, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas Mīļotajam Vadonim!” Vai tu atzīsti, ka esi melojis?
Svece bija izdzisusi. Liesma, mirdzums, tumsa – tas viss piepeši pazuda, un pāri nepalika nekas. Kimsans nekad nebija mācījies, kā rīkoties pēc sāpju pārciešanas.
– Vai tad jūs neapjēdzat? Tas viss ir meli, – Čundo teica. – Kāpēc es nesūtīju trauksmes signālu pa radio? Kāpēc es nepierunāju apkalpi uzsākt glābšanas operāciju? Ja visa apkalpe būtu sadarbojusies, mēs būtu viņu izglābuši. Man būtu vajadzējis lūgties vīriem. Man būtu vajadzējis mesties ceļos. Bet es nedarīju neko. Es tikai izmirku ūdenī. Es neko nejutu… vienīgi dzelošās sāpes krūtīs ap tetovējumu.
Vecais vīrs paņēma otru krēslu, no jauna ielēja tēju un šoreiz padzērās.
– Bet pārējie nav izmirkuši, – viņš teica. – Un nevienu citu haizivs nav sakodusi. – Vīrietis nopētīja telpu, it kā pirmoreiz pamanītu, kādā vietā nokļuvis. – Es drīz iešu pensijā, – viņš paziņoja. – Drīzumā vairs nebūs neviena veterāna. Es nezinu, kas tad ar šo valsti notiks.
– Kas sagaida šo sievieti? – Čundo vaicāja.
– Otrā palīga sievu? Neraizējies, mēs sameklēsim viņai labu vīru. Mēs atradīsim tādu, kas būs viņa piemiņas cienīgs. Večuks izkratīja no paciņas cigareti un ar nelielu piepūli to aizdedzināja. Viņš smēķēja Phenjanā iecienītās Chollima markas cigaretes.
– Izskatās, ka tavs kuģis ir īsta varoņu ražotne, – viņš noteica.
Čundo raudzīja nolaist roku ar asins maisiņu, taču tā neklausīja. Cilvēks var iemācīties atslēgt sev roku, lai to nejustu, bet – kā to ieslēgt no jauna?
– Oficiālā pārbaude ir izturēta, – vecis paziņoja. – Es apstiprinu tava stāsta patiesumu.
– Kas tas ir par stāstu? – Čundo pagriezās pret viņu.
– Kas tas par stāstu? – vecais vīrs pārjautāja. – Tu tagad esi varonis. – Vecais piedāvāja Čundo cigareti, bet viņš nespēja to paņemt.
– Bet fakti… nesakrīt, – Čundo nerimās. – Kur ir atbildes?
– Tādu faktu vispār nav. Manā pasaulē visas nepieciešamās atbildes nāk no šejienes. – Viņš pavērsa pirkstu pret sevi, un Čundo netika gudrs, vai večuks rāda uz sirdi, iekšām vai sēkliniekiem.
– Bet kur tās ir? – Čundo vaicāja. Viņš redzēja airētāju šaujam signālraķeti viņa virzienā, viņš sataustīja otrā palīga auksto vaigu, kad haizivis rāva jaunekli zem ūdens. – Vai mēs jelkad tās atradīsim?
ČUNDO SAPŅOJA par to, kā viņu sakož haizivis, par aktrisi Sanu Munu – viņa mirkšķināja acis un samiedza plakstus līdzīgi kā Rumina, kad tai acīs iekļuva smiltis. Sapnī viņš redzēja otro palīgu aizpeldam aizvien tālāk apžilbinošajā gaismā. Iedzēla asas sāpes, un viņš nevarēja saprast, vai ir nomodā vai vēl aizmidzis. Acu zīlītes zem cieši aizvērtajiem, piepampušajiem plakstiem grozījās. Nomācošs zivju smārds. Rūpnīcu trieciendarba svilpes vēstīja par rītausmu, un nakts iestāšanos viņš noteica, kad nelielais ledusskapis izslēdzās, jo pārtrūka elektrības padeve.
Visas locītavas šķita kā pārakmeņojušās, un pārāk dziļa ieelpa izraisīja mokošu, dedzinošu izvirdumu, it kā būtu atvērtas sāpju krāsns durtiņas. Kad veselā roka beidzot pasniedzās aplūkot cietušo, pirksti sataustīja biezus zirgu astrus – šuvju raupjos diegus, kādus izmantoja brūču sašūšanai. Atmiņā miglaini atausa, kā kapteinis balstīja viņu gājienā pa kāpnēm daudzdzīvokļu namā, kurā otrais palīgs bija mitinājies kopā ar sievu.
Dienas laikā viņu izklaidēja skaļrunis, ikvienu paziņojumu sākot ar izsaucienu: “Pilsoņi!” Pēcpusdienā no konservu fabrikas atnāca sieviete, kuras rokas viegli oda pēc mašīneļļas. Mazā tējkanna grabēja un svilpa, un viņa dungoja līdzi “Kima Čenira maršam”, kas noslēdza ziņu pārraidi. Pēc tam viņas plaukstas, ledusaukstas no spirta, dezinficēja vainas. Tās pašas rokas vēla viņu no vieniem sāniem uz otriem, lai apmainītu palagus un palīdzētu iztukšot urīnpūsli, un viņš bija pārliecināts, ka sajūt viņas pirkstā novilktā laulību gredzena nospiedumu.
Drīz pietūkums mazinājās, acis ciet spieda bieza, lipīga strutu masa. Viņa ik pa laikam apslaucīja plakstus ar karstā ūdenī mērcētu lupatiņu, lai viņš ātrāk varētu tās atvērt.
– Lūk, viņš! – sieviete iesaucās, kad Čundo redze beidzot atgriezās. – Vīrs, kurš mīl Sanu Munu.
Čundo pacēla galvu. Viņš gulēja kails uz cisu maisa, apklāts ar dzeltenu palagu. Viņš ieraudzīja dzīvojamam namam raksturīgos logus ar horizontālajām žalūzijām. Istabai pāri stiepās auklas, uz kurām kā veļa žāvējās iekārti asari.
– Mans tēvs uzskatīja, ka, apprecot zvejnieku, viņa meita nekad necietīs badu, – sieviete apgalvoja.
Mazpamazām otrā palīga sievu viņš saskatīja pavisam skaidri.
– Kurā